X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Džūdijas sapnis.
Autors - Madara Rakšte
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Džūdija ir 9.gadus veca meitene, kura nemaz nenojauš, kas viņu ievilks īstā pasaku zemē...

Reiz dzīvoja jauka meitene Džūdija. Tā bija skaista un saulaina vasaras diena, kad meitene atbrauca uz laukiem, lai apciemotu vecmāmiņu un vectētiņu. Vecvecāki mazmeitu ļoti mīlēja un gādāja, lai tai viss būtu labi. Džūdijai ļoti garšoja vecmāmiņas gatavotās ābolu pankūkas un vectētiņa paštaisītie darinājumi no koka. Katru vasaras brīvlaiku meitene devās pie vecvecākiem, jo viņa uzskatīja, ka šī ir vienīgā vieta kur viņa varēja iztrakoties un elpot svaigu, tīru lauku gaisu. Džūdijai ļoti patika dzīvnieki un viss, kas saistīts ar tiem. Mazā Džūdija jau sen bija vēlējusies mazu, mīļu, pūkainu kaķēnu, par ko rūpēties, un, kad paliek garlaicīgi, paspēlēties, jo Džūdijai nav ne māsas, ne brāļa. Vecāki bija apsolījuši meitenei uzdāvināt kaķēnu uz septiņu gadu dzimšanas dienu, bet nu meitenei ir deviņi gadi, un dāvanu vēl nav saņēmusi.
Džūdija pieiet pie vectētiņa un saka: - Vectētiņ, man ļoti gribas kaķēnu. Vectētiņš bija pārāk aizņemts un neatbildēja uz mazmeitas jautājumu. Tad meitene piegāja pie vecmāmiņas ar cerību, ka vecmāmiņa visu sapratīs un spēs piepildīt Džūdijas sapni. Džūdijas acīs mirdzēja asaras, un meitene mokošā balsī teica: - Vecmāmiņ, es ļoti gribu kaķīti. Vecmāmiņa:- Es saprotu, bet vēl mazliet ir jāpagaida. Džūdija ar niknu skatienu skatījās vecmāmiņai acīs. –Bet, vecmāmiņ, cik ilgi vēl jāgaida? Vecmāmiņa cenšas mierināt Džūdiju un saka:- Vienmēr tici sapņiem, un tad tie piepildīsies. Džūdija bēdīga aizgāja uz bēniņiem un spēlējās ar rotaļu klucīšiem.
Vēlāk meitenei piezvanīja māmiņa, apjautājās, kā viņai klājas laukos un kā jūtas vectētiņš un vecmāmiņa. Meitene pastāstīja visu māmiņai un pateica, lai viņa neuztraucas - viss ir labi. Džūdija bija ļoti nogurusi, tāpēc aizmiga bēniņos starp rotaļu klucīšiem. Aizmiegot meitenei prātā ienāca ideja.
Džūdija sapņoja ļoti sliktu sapni, tāpēc strauji piecēlās no miega. Mazā, mīļā meitene domāja aiziet pastaigāties pa lauku teritoriju, bet vecmāmiņa neatļāva, jo Džūdija vēl ir maza un nepārzina lauku teritoriju. Kamēr vecmāmiņa slauca govi un vectētiņš vēl joprojām taisīja darinājumus, tikmēr Džūdija sataisīja parastās maizītes, ko vien mācēja, un ielika plastmasas groziņā, un, lai viņai vēl būtu ko dzert, viņa ielika līdzi dzeramo sīrupiņu, jo Džūdija tomēr dosies apskatīt visus laukus, jo viņa uzskatīja, ka ir pietiekami liela. Klusām Džūdija izlavījās no koka būdiņas un gāja pāri ziedu pļavai, skaitot pantiņu: -
Maza biju, liela esmu,
Drīz jau varena es kļūšu.
Kaķēnu es dabūšu
Un nevienam nedošu.
Džūdija plūca skaistas puķes, un galvā vienmēr skanēja šis pantiņš. Meitenes domas bija tikai par kaķēnu. Džūdija nemaz nezināja, uz kuru pusi iet, tāpēc uzticējās savai intuīcijai un gāja tur, kur acis rāda.
Kļuva tumšāks, Džūdija nogūlās pie kļavas un skatījās zvaigznēs. Zvaigznes bija gan lielas, gan mazas, gan spožas, gan dūmakainas. Un tad pēkšņi Džūdija ieraudzīja dīvainu rozā punktiņu, kas mirdzēja tāpat kā zvaigzne. Punktiņš kļuva arvien lielāks un lielāks, bet pēc tam Džūdija saskatīja, ka tas punktiņš tuvojās viņai arvien tuvāk un tuvāk. Tad ieraudzīja līdzīgu tēlu fejai, bet tā īsti nebija feja. Džūdija ieskatījās savā somā, tad vēlreiz paskatījās zvaigznēs, un tēlu vairs neredzēja. Džūdija pie sevis nodomāja.- Tas man tikai izlikās, vai es to patiešām redzēju? Hmm, dīvaini.
Bet tad pēkšņi uz somas tik tiešām uzlidoja fejai līdzīga meitene. Džūdija neko nesaprata, bet mēģināja fejai paprasīt, kas īsti viņa ir. Jā, un patiešām Džūdijai tas izdevās. Feja viņai atbildēja:-Es neesmu feja, kā visi mani uzskata, bet esmu līdzīga viņai, mani patiesībā dēvē par Burburburam feju. Džūdija bija neizpratnē- Burburburam feju? Pirmo reizi meitene dzird šādu vārdu salikumu.
- Labi Burburburam feja, pastāsti no kurienes atlidoji? Jaukā balsī Džūdija jautāja. – Es esmu no pasaku zemes, tur ir ļoti daudz pasakainu tēlu, tajā skaitā esmu arī es. Feja arī priecīgi meitenei atbildēja. – Ak, tad tā, pasaku zeme.. Es arī tur gribu nokļūt, lūdzošā balsī atteica Džūdija.
Nē, nē, nē, tas viss tik viegli nav- Feja noteica. Un tad Džūdija lepni prasīja: Un kā tad tas notiek? Es arī gribu redzēt visus pasakainos tēlus un gribu ar tiem iepazīties. Feja lika meitenei apsēsties uz akmens un stāstīja visu no gala.
- Tātad, lai tu tur nonāktu, tev būs mani uzmanīgi jāklausās, un tu nedrīkstēsi baidīties. Vai esi ar mieru? Burburburam feja stingri jautāja. Džūdija pateica: - Jā, es esmu drosmīga meitene, ne no kā nebaidos.
- Labi, tad aizver acis, un es tev pateikšu, kad varēsi tās atvērt. Feja pamudināja.
- 3,2,1.. Ver vaļā! Džūdija atvēra acis un visapkārt viņai mirdzēja spilgtas krāsas. Pasaule bija krāsaina, bet Džūdija saprata, ka tas laikam ir ceļš uz pasaku zemi. Viņas sirsniņa ļoti ātri pukstēja no prieka. Džūdija kopā ar Feju brauca krāsainā mašīnā. Turies stipri-Feja skaļā balsī kliedza, lai Džūdija sadzirdētu. Džūdija feju paklausīja un stipri ieķērās mašīnas krāsainajā stūrē, kaut arī viņa nemaz nezināja, kā pareizi ir jāvada auto, bet izrādījās, ka mašīna pati brauca, jo pasaku zemē tā bija pieņemts. Meitene nevarēja sagaidīt, kad būs nonākusi pasaku zemē, viņa ļoti gribēja redzēt, kas tur notiek un kā tā izskatās. Džūdija padomāja, ka vecmāmiņa sapratīs un neko sliktu nepadomās, bet par to meitenei nebija laika domāt, viņa domāja tikai par feju un pasaku tēliem.
Feja atkal kliedz: - Drīz būsim galā, un tad es tevi iepazīstināšu ar maniem draugiem. Džūdija fejai laipni pasmaidīja.
Ceļš kļuva šaurāks, un priekšā parādījās mazas, dīvainas mājiņas, bet nevienu cilvēku vai tēlu Džūdija neredzēja. Braucot garām mājiņām, viss bija kluss un mierīgs, Džūdijai mazliet bail palika, bet viņa bailes nedrīkstēja izrādīt Burburburam fejai. Meitene pajautāja fejai, kāpēc viņai ir tāds vārds? Feja atbildēja: - Vēlāk uzzināsi, bet tagad mums jātiek līdz manai mājiņai. Pagāja kāds neilgs laiciņš, un Džūdija bija nonākusi fejas mājā. Tur bija ļoti mājīgi un patīkami uzturēties, viss bija kārtīgi sakopts un izdekorēts.
Feja dzīvoja viena, bet netālu no viņas dzīvoja citas fejas. Burburburam feja pastāstīja, ka pasaku pilsētiņā visi dzīvo pa vienam, jo mājas ir pārāk maziņas, lai varētu dzīvot vairāki kopā, bet tikai retu reizi var uzaicināt ciemiņus. Ilgi meitenes neuzturējās mājā, jo feja devās izrādīt Džūdijai pasaku pilsētas burvību.
Meitenes gāja, gāja, līdz Džūdija pamanīja mazus, mīļus kaķēnus. Viņa uzreiz pieskrēja klāt baltai kaķenītei, kurai ap kaklu bija apsieta rozā bantīte. Kaķenīte bija pūkaina un mazliet netīra. Feja priecīgi sacīja- Redzu, tu jau sāc iedraudzēties ar dzīvnieciņiem.- Tu joko? Man ļoti patīk dzīvnieki, it īpaši kaķi, es pati vēlos sev kaķēnu, bet kā nevaru dabūt, tā nevaru. –Forši, par kaķēnu neuztraucies, mēs vēl pie šī jautājuma atgriezīsimies.
Un tad meitene pārstāja glaudīt kaķēnu un sekoja fejai. Kaķenīte sekoja meitenēm līdzi, bet feja noteica, ka viņas parasti tā dara. Visapkārt bija dīvainas mājas ar interesantiem un krāsainiem jumtiem. Džūdija bija pamanījusi maza auguma cilvēciņus un dažādus rūķus. Rūķi viņai likās dīvaini, jo ļoti ilgi vēroja Džūdiju, bet viņi izskatījās ļoti smieklīgi. Visvairāk meitene bija pamanījusi, ka te lielākā daļa ir fejas. Tās bija daudz un dažādas: gan lielas, gan mazas, gan stipras gan nepārāk stipras. Katrai fejai piemita savas īpašības un savas spējas. Džūdija bija piekususi no garās pastaigas, tāpēc viņas devās atpakaļ uz Burburburam fejas mājiņu. Tur feja meiteni pacienāja ar ļoti garšīgiem cepumiņiem un siltu, garšīgu tējiņu. Tad feja pastāstīja, cik ilgi viņa dzīvo šeit un kāpēc viņai ir šāds vārds. Burburburam feja ir īpaša, jo viņai vienīgajai piemīt spēja kādu noburt vai pārburt. Viņai arī ir savas sliktās un labās īpašības, bet ikdienā feja ir ļoti mierīga un draudzīga.
Džūdija bija ļoti pārsteigta, uzzinot vairāk par feju. Vēlāk arī viņa pastāstīja fejai par sevi. Feja bija ļoti pārsteigta par mazo Džūdiju … tik ļoti drosmīgu un atraktīvu meiteni. Burburburam feja bija ļoti priecīga, ka var meitenei izrādīt pasaku zemi un ka arī Džūdija tam piekrita.
Pasaku zemē iestājās nakts. Meitenei bija speciāli atvēlēts stūrītis, kur gulēt. Viņa bija pārāk nogurusi, tāpēc ļoti ātri aizmiga. Naktī meitene sadzirdēja dīvainas skaņas, viņa nodomāja, ka nekas traks nav, tāpēc gulēja tālāk, bet ik pēc maza brītiņa skaņas atkārtojās, un Džūdija nevarēja pagulēt. Viņa paskatījās, ko dara feja, bet tā bija saldi aizmigusi, tāpēc meitene negribēja viņu traucēt. Tad Džūdija klusām piegāja pie loga un paskatījās visapkārt, bet tur nevienu neieraudzīja. Viņa nodomāja, ka laikam kādam rūķim vai fejai nenāk miegs tāpēc muļķojās. Bet tā neizrādījās taisnība. Meitene piegāja pie mājiņas durvīm un atvēra tās. Tur sēdēja tā pati baltā kaķenīte ar rozā bantīti ap kaklu. Kaķenītei bija lielas un sakistas acis. Džūdijai palika žē,l un viņa ielaida to iekšā. Ļoti ātri sameklējusi pieniņu, Džūdija ielēja trauciņā un nolika blakus kaķenītei. Viņa ļoti ātri izdzēra pienu. Džūdija jautāja: Un ko lai es tagad ar tevi daru? Kaķenīte sēdēja un skatījās meitenē. – Labi, labi paliksi šeit līdz rītdienai, es ļoti ceru, ka fejai nebūs iebildumu. Kaķenīte nomurrāja meitenei atpakaļ, un iekārtojās blakus meitenes gultai.
Pienāca rīts. Feja jau bija pamodusies un uzbūrusi pasakaini garšīgas brokastis. Tās bija parastās pankūkas ar īpaši garšīgo ievārījumu. Džūdija arī piecēlās un ļoti atvainojās Burburburam fejai par to, ka ielaida kaķenīti viņas mājiņā. Feja teica: Droši vari viņu arī paturēt. Džūdija par to ļoti priecājās, un viņas sejā parādījās smaids.- Džūdija, ko tu teiktu par to, ja mēs iedotu viņai vārdu? – Jā! Tā ir laba ideja, varbūt sauksim viņu par Fifī? –Jā, smuks vārdiņš, tā jau tagad ir tava Fifī, tāpēc vārda izvēle arī ir tava.
Džūdija izgāja pagalmā paspēlēties ar Fifī. Viņa sarūpēja Fifī dažādus gardumus. Meitenei vienmēr bija smaids sejā, viņa beidzot bija laimīga. Feja kārtoja savu mājiņu, lai arī turpmāk māja spīd un laistās, jo pasaku zemē nav pieņemts, ja mājā ir kaut mazākais puteklītis. Tad visi tevi uzskatīs par netīrīgāko visā pasaku zemē. Šodien fejai un Džūdijai ir gara diena, jo feja Džūdiju ņems līdzi uz Pasaku zemes vasaras atvadu sapulci. Būs maziņš koncertiņš. Tas nozīmē, ka tur ieradīsies arī visi rūķi, dažādas fejas un citi tēli. Pēc šīs sapulces visiem būs trīs mēnešu atpūta. Rūķiem atpūta ir ļoti svarīga, jo ziema pienāks ļoti ātri un darba būs daudz. Katram rūķim ir savs veicamais darbs, tāpēc viņiem ir jādod laiks, lai sagatavotos.
Meitenes uzposās, bet Džūdija nevēlējās iet parastās biksēs, tāpēc palūdza, lai Burburburam feja uzbur kleitu. Jā! Fejai tas izdevās. Kleita bija pasakaini skaista, un Džūdija jutās kā princese. Feja arī pati sev uzbūra greznu kleitu, meitenes bija gandrīz līdzīgas. Kļuva tumšs, un tad meitenes devās uz pasaku zemes centru. Nosaukumi bija saistīti ar pasakām un mīļām lietām, tāpēc tā arī ir mīļā pasaku zeme. Džūdjai ļoti patika staigāt pa pasaku zemes ielām, jo tās ir ļoti skaisti izgaismotas un izdekorētas. Viņai vēl joprojām neticējās, ka viņa patiešām ar savām kājām staigā pa pasaku zemi. Ejot uz centru, meitenes runāja par dažādām lietām... Feja prasīja: Nu vai patīk kleita?
-Jā, paldies, tā ir burvīga, es jūtos kā princese, Džūdija atbildēja. – Nav par ko, es centos, lai būtu labāk. Feja laipni atteica.
Feja un Džūdija nonāca pie lielā pasaku pieminekļa, uz kura bija attēlota princese un princis. Tā bija vieta, kur vienmēr notiek kāda sapulce vai kāds cits pasākums. Visapkārt staigāja rūķi, lidinājās dažādas fejas, gan lielas, gan mazas, bija dažādi balti zirgi un karietes. Džūdija ieraudzīja princeses un prinčus. Princesēm bija gari zeltaini mati un skaistas, kuplas kleitas. Prinči bija ģērbušies bruņās, un viņiem bija skaistas, zaļas acis, kas Džūdijai uzreiz iekrita acīs.
Džūdijai no mugurpuses pienāca kāda princese un jautāja: - Sveika, vai tu esi jauniņā? Princese ar smaidu sejā jautāja Džūdijai. Džūdiju mazliet nomāca bailes, un viņa nezināja, ko atbildēt, bet viņa nepadevās un turpināja sarunu.
-Nē, es atbraucu ciemos un mani uz šo pasākumu uzaicināja, bailīgi atbildēja Džūdija.
-Ja nav noslēpums, tad pie kā esi atbraukusi?
- Pie Burburburam fejas, viņa arī ir atnākusi uz šejieni.
- Ā zinu, tā taču ir mana tālā kaimiņiene, ļoti laba feja... Un kāds būtu tavs vārds? Princese ziņkārīgi izjautāja Džūdiju.
- Mani sauc Džūdija, un man ir deviņi gadi.
- Interesants vārds man ļoti patīk.
- Paldies, šo vārdu man izdomāja vecmāmiņa. Un vai es varētu uzzināt, kā sauc tevi, godātā princese?
-Mani sauc Kamilla. Nedaudz dīvains vārds, jo es neesmu no tām jautrajām princesēm. Es esmu es pati, un man patīk būt vienatnē. Šo vārdu man izvēlējās mamma, laikam viņa paredzēja manu nākotni, dodot man šādu vārdu.
-Jā, es to biju pamanījusi, ka tu viena staigā un esi ģērbusies citādāk nekā citas. Tev nav zeltaini, gari mati, bet melni. Džūdija atbildēja.
- Jā, tāda nu es esmu, visas princeses nevar būt vienādas.
- Es došos pie savas fejas, varbūt vēlāk vēl tiksimies, atteica Džūdija.
- Varbūt, ja nē, tad jauku tev dienu.
- Paldies, tev arī.
Un tad sāka skanēt skaļa mūzika, kura apklusināja visus klātesošos. Džūdija cītīgi meklēja Burburburam feju. Atradusi viņa piegāja pie viņas un stāvēja, klausījās, kā vecāka feja uzrunā pasaku zemi. Viņa katram rūķim sadalīja pienākumus ziemai, bet fejām novēlēja labi atpūsties un kārtīgi nosvinēt Ziemassvētkus. Džūdija aplaudēja kopā ar pārējiem. Nākamais bija mazais rūķis, kas uzrunāja svinību dalībniekus. Viņš bija pats mazākais rūķis, un pats bija sacerējis runu par pasaku zemi, cik tā viņam ir svarīga. Iestājās klusums, un rūķis sāka:
Sveiki, mani mīļie dārgie ļaudis!
Šodien mēs esam sapulcējušies, lai nosvinētu pēdējās vasaras dienas un sagatavotos ziemas darbiem. Esmu priecīgs, ka drīz pienāks ziema, jo tas ir mans mīļākais gadalaiks. Man patīk, ka visapkārt viss ir balts: koku zari ir apsniguši balti, pļavas klāj mīkstas, lielas kupenas, bet māju logu rūtis rotā mirdzošas leduspuķes. Fejas ir brīnumdares, jo ir parūpējušās, lai nevienā mājā nebūtu nekārtības, kas būtu jāievēro arī turpmāk.
Kā jau jūs visi zināt, pasaku zeme ir ļoti īpaša. Tā atšķiras no visām citām zemēm, šeit rūķi un fejas ir darbīgi, jo te nekad nevienam nepietrūkst darba, arī apkārtne šķiet, ir krāšņāka un nami mīlīgāki. Ziemā mums ir ļoti daudz darba, jo ir Ziemassvētku laiks, un bērniem ir jāsagatavo dāvanas. Kā jau katru gadu mēs sadalīsim pienākumus, lai katrs bērns tiktu pie mīļas dāvaniņas un lai viņu sirdīs mājotu prieks. Mums pašiem ir jābūt labiem un aktīviem, lai darbi ritētu raiti un pašiem par paveikto būtu prieks. Es ļoti ceru, ka mēs arī turpmāk būsim draudzīgi un vienmēr darbosimies kopā, cits citam palīdzot.
Svētkiem par godu esmu sacerējis nelielu dzejolīti:
Mēs esam labi, gudri rūķi,
Vienmēr čakli darba rūķi.
Ja kaitina, tad nikni kļūstam,
Uz nedarbniekiem skaļi rūcam.

Mums apkārt lido daiļas fejas,
Tām vienmēr mīļas, skaistas sejas.
Brīnumus tās darīt māk
Un pārsteigumus darināt.
Svētkos priecāsimies, diesim,
Līksmosim un jautri smiesim.
Rīt jau atkal strādāt steigsim,
Laicīgi mēs darbus veiksim.

Novēlu gan sev, gan jums atpūsties kārtīgi, un tiekamies jau pavisam drīz!
Kad mazākais rūķis savu apsveikuma runu bija beidzis atkal sāka spēlēt priecīga mūzika, visi turpināja izklaidēties.
Tā viņam bija ļoti svarīga runa un Džūdija no izteiksmīgas un patiesas runas sāka raudāt. Viņas ar feju turpināja staigāt pa centru. Ielas tik tiešām bija skaisti izgaismotas, un dažas mājas bija spilgtākas par sauli. Džūdija domāja domas par vecmāmiņu un vectētiņu. Viņa vēlējās, lai tagad kāds viņu samīļotu. Tuvumā tāda cilvēka nebija, kaut arī Džūdija zināja, ka feja labprāt to izdarītu, bet meitene nevēlējās, lai tā notiek. Džūdijai bija prieks ieraudzīt princese, prinčus, baltus zirgus un vēl daudz ko interesantu, kā arī iepazīties ar princesi Kamillu.

Kad pasākums bija beidzies, Burburburam feja un Džūdija devās mājās. Džūdija paziņoja fejai, ka grib rīt doties mājās pie vecmāmiņas un vectētiņa, jo viņa ir noilgojušies pēc viņas. Feja bija šokēta, ka tik ātri, bet saprata Džūdiju un aizvedīs viņu mājās. Mājupceļš atkal bija pa krāsainu ceļu, kas Džūdijai ļoti patika. Nonākusi atpakaļ pie kļavas, Džūdija atvadījās no Burburburam fejas un novēlēja viņai labu atpakaļceļu. Feja bija sagatavojusi Džūdijai pārsteigumu, viņa atdeva viņa kaķenīti Fifī. Meitenes samīļojās, un Džūdija devās pāri pļavai uz vecmāmiņas un vectētiņa māju.
Ienākot iekšā, vecmāmiņa bija ļoti uztraukusies, bet meitene visu pastāstīja, un vecmāmiņa par viņu priecājās.
Džūdija parādīja Burburburam fejas dāvanu Fifī, un vecmāmiņa bija pārliecināta, ka Džūdijas sapnis piepildīsies, tāpēc atļāva mazmeitiņai paturēt kaķenīti Fifī.
Un tā vecmāmiņa un vectētiņš, Džūdija un Fifī dzīvoja ilgi un laimīgi.
(04.05.2013)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.63)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.63)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
Interesantas bildes


Ilūzija
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 437 Kopā:4636752

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec