|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 2. nodaļa - Princis no ``bērnu paradīzes`` | | Ievietojis: smaiidiigaa |
Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Divu nedēļu laikā bija palicis krietni siltāks, zāle sazaļojusi un koku zaros varēja manīt vēl neizziedējušus pumpurus, starp dažām izplaukušām lapām. Vasara bija klāt un Enija to nespēja aptvert. Laiks, ko viņa bija pavadījusi ar draugiem iztecēja nemanot un bija krietni par maz, lai atvadītos, taču Enija darīja ko spēja, lai draugi viņu atcerētos arī tad, kad viņas vairs nebūs šajā pilsētā. Viņa apzinājās, ka tā ir tikai cita, tālāka pilsēta un viņa varēs atbraukt šeit pēc kāda laika, lai apciemotu visus. Katru vakaru viņa sakravāja pa vienai pilnai kastei mantu, ko ņemt līdzi, pie reizes atbrīvojoties no lietām, kas sen nebija vajadzīgas.
Bija pienākusi liktenīgā diena, ko Enija nosauca vārdā - Neziņa. Un tā bija mokoša - tā smacēja, tā spieda pakrūtē un sagrozīja galvu vairākas reizes pa 360 grādiem. Doma par to cik ļoti dzīve mainīsies cirkulēja viņas galvā uz rinķi. Kāda ļauna iedoma, ļauns velniņš prātā turpināja skandināt un pārliecināt, ka viņa tur jutīsies viena un atstumta - kā izgrūsta no apkārtējās pasaules, taču kaut kur zemapziņā kliedza maza balss, atgādinādama par savu eksistenci un sacīja, ka tur būs vēl labāk. Lai arī cik maziņa tā bija, Enija, to sadzirdējusi, turējās pie tās ar visu ticību, kas viņā bija un nedomāja padoties.
Džo bija atgāzies dīvānā un uzlūkoja visas kastes, kas bija saliktas malu malās. Tās bija sakrautas viena virs otras, no lielākās uz mazāko, veidojot piramīdas. Enija apstaigāja dzīvokli un secināja, ka tas, bez visām mantām izskatās daudz lielāks. Viņa iegāja savā istabā un pielika roku pie sienas. Tad, ar pirkstu vilkdama horizontālu līniju, viņa aizgāja līdz logam, pie kura ļoti bieži bija aizmigusi lūkojoties zvaigznēs, kad ārpusē tumsa apvija sētu un laternas nedarbojās. "Jā, šī visa man patiesi pietrūks." Viņa nodomāja pie sevis un, izdzirdējusi strādnieku ierašanos, aizgaiņāja domas, uzmeta vēl pēdējo skatienu savai istabai un devās pie Džo. Brālis nesaprata kas notiek, un viņa miera pārpilnais skatiens to apliecināja.
Pēc pusstundas, kad dzīvoklis bija iztukšots no visām mantām, Enija paņēma Džo pie rokas, aizslēdza durvis un devās ārpusē. Lielais kravas automobilis uzsāka braucienu uz viņu jauno dzīvokli un Enija tam sekoja ar skatienu tik ilgi, kamēr vairs to nemanīja. Viņai šķita, ka tobrīd viss izskatījās pavisam citādi. "Šķiet, ka koki mainījuši savu formu, ka mājas izskatās vizuāli daudz labāk nekā ikdienā, ka viss kļuvis daudz pievilcīgāks." Viņa nodomāja pie sevis, lūkodamās apkārtnē, kurā visi iedzīvotāji bija paslēpušies mājās vai devušies kādos izbraukumos ārpus pilsētas - viss bija tik tukšs, bet nenoliedzami skaists. Enijai pat nešķita, ka sākusies vasara, ka beigusies skola. Par to vien liecināja sazaļojušie koki, zaļā zāle, kas bija pilna ar ziedošiem, vasarīgiem ziediem, un siltais laiks. Saule apspīdēja Džo pelēcīgi blondos matus un saulē tie burtiski mirdzēja. Džo palūkojās uz Eniju ar prieka pilnu skatienu un intereses dzirksts viņa acīs šaudījās kā negudra. Viņa notupās līdzās brālim un apķēra viņu ar vienu roku.
Māte atbrauca ar nelielu nokavēšanos un, iekāpjot mašīnā, Enija noprata, ka viņa bija aizkavējusies kādā parfimēriju veikalā, lai izvēlētos sev jaunas smaržas. Neierastais aromāts mašīnas salonā par to liecināja. Viņi uzsāka garo ceļu un Enija, domājusi mazliet aizvērt acis, iemiga.
*
Atvēru acis, kad sajutu mātes plaukstu uz pleca. Arī Džo aizmugurējā sēdeklī žāvājās un berzēja acis, kas liecināja par to, ka viņš arī bija iemidzis.
"Mēs drīz būsim klāt," māte sacīja un turpināja dungot līdzi kādai dziesmai, kas skanēja pa radio.
Es palūkojos ārā pa logu - meži bija tālu prom no lielceļa, ceļmalās nebija privātmāju, kuru teritorijā ganījās mājlopi, ceļš bija platāks un katrā pusē iedalījās divās braukšanas joslās vienā virzienā un tas noteikti liecināja par pilsētas tuvošanos. Apstājušies pie pirmā luksofora, mēs visi klusējām, apskatīdami apkārtni.
"Klau, mamm, vai šeit kaut kur var nopirkt saldējumu?" es pajautāju.
"Jā, tūliņ iebrauksim vietā, ko vēlos parādīt Džo, turpat ir saldējuma veikaliņš," māte, uzlūkojusi mani, pasmaidīja.
Dažus kilometrus braucot līkumotajās pilsētas ieliņās, mēs nogriezāmies kādā pa kreisi, tā bija vienvirziena iela, kuru no abām pusēm ieskāva koki. Braucot uz priekšu pēkšņi mūsu skatienam pavērās liels bērnu laukums, kas bija pilns ar cilvēkiem. Tas bija neaprakstāmi krāšņs, kā viss cits šajā pilsētā un, ja es būtu bērns, tā noteikti man būtu kā paradīze. Visapkārt bija šūpoles gan lieliem bērniem, gan maziem kā Džo, saldējumu, saldumu, uzkožu namiņi, šur tur maksas atrakcijas. Jaunās māmiņas pastaigājās, citas, sēžot koka soliņā zem lielām priedēm, uzlūkoja savus bērnus un, viss izskatījās tik patīkami, ka šķita - šeit var saprasties ar ikvienu. Cilvēki nenoliedzami izskatījās laipni un patīkami.
Tobrīd vērojot apkārtni, es ievēroju kādu puisi, kurš sēdēja viens. Slaids, ar mazliet muskuļotu miesasbūvi, solīdu matu sakārtojumu, šarmu un pievilcību. Atvērās mašīnas durvis un tobrīd mans skatiens no puiša novērsās. Māte bija atgriezusies ar trīs saldējumiem rokās, es viņai palīdzēju, tos paņemot. Galva griezās kā negudra, it kā kāds būtu smagi apdullinājis, taču es sev atskārtu, ka viņam pilnīgi noteikti ir meitene un viņš par tādu kā mani nemaz neinteresētos.
Ar atļauto ātrumu braucām gar bērnu laukumu un man bija iespēja palūkoties uz viņu vēlreiz, taču, kad palūkojos es sajutu rūgtu vilšanos. Nu jau viņam blakus sēdēja skaista meitene, kura noteikti bija mana vecuma, taču bija pretstats man. Viņas mati bija kupli un lokaini, savākti zirgastē un vijās gar viņas pleciem un krūtīm, un ja tie būtu taisni - noteikti garumā līdz nabai. Viņas figūra bija katras meitenes sapnis un sejas forma tāpat - izcila. Beigusi apbrīnot skaisto meiteni viņam blakus, es palūkojos uz puisi. Apmulsumā jutu, ka vaigi sakarst un ka es samulstu. Vai viņš pamanīja, ka nopētu viņa meiteni? Viss jau ir iesācies slikti.. Es pagriezu galvu braukšanas virzienā, lūkojos taisni un noslīdēju krēslā mazliet zemāk. Viņa skatiens bija pilns dusmu un viņš izskatījās vairāk īgns, nekā šarmants. Vai tas manis dēļ?
30 km/h ātruma ierobežojums beidzās un māte, izbraukdama pa labi, palielināja braukšanas ātrumu līdz pilsētā atļautajam. Es apbrīnoju šajā pilsētā it visu, sākot ar ielām un beidzot ar ēku dizainu, un tas patiesi izbrīnīja mani pašu, jo es nekad iepriekš tam nepievērsu uzmanību.
Jaunā dzīvokļa telpas bija plašākas un aura tajā likās patīkamāka, taču tā varbūt šķita tikai man, jo tobrīd ideāls likās viss. Es izvēlējos istabu ar balkonu. Tā bija oranžā tonī, diezgan nesakopta, taču biju apņēmusies tajā ieviest dzīvību. Ārā jau nedaudz krēsloja un es nodomāju, ka atstāšu istabas iekārtošanu uz nākamo dienu. Paņēmusi klēpjdatoru apsēdos uz matrača un atspiedu muguru pret sienu. Uzliku fonā vienu no savām mīļākajām dziesmām un ielūkojos savā e-pastā.
"Jūs esat arī mani bērni, jūs nepiederat tikai mammai. Es tikai vēlos atvainoties!"
Starp visām draudzības un mīlestības pilnajām vēstulēm no draugiem, kas tikai uzlaboja manu garastāvokli un dažbrīd iestarpināja kādu laimes asaru, šī vēstule pielika punktu visai šai dienai un sabojāja visu. Elizabetes palīdzība noteikti būtu noderējusi, bet kāpēc gan draudzenei uzkraut visas savas problēmas. Pašai to nemanot pār vaigiem sāka ritēt asaras, jo pati apzinājos cik ļoti man pietrūkst tēva un viss tas laiks, kad viņš bija ar mums, bet tādas rīcības nepiedod. To es uzrakstīju viņam atbildes vēstulē un gaidīju kad atbildēs viņš.
"Tu esi liela meitene, Tev jāsaprot, ka dzīvē viss neiet vienmēr gludi. Dažreiz paslīd kāja un to, ka esi vainīgs, nākas saprast tikai vēlāk."
Manā galvā skanēja tikai viena atbilde, ko nācās nosūtīt.
"Ir jau par vēlu, tēt."
Es aizvēru datoru, apgūlos uz matrača apsegusies ar pledu un lūkojos griestos. Acu priekšā iznira aina pēc ainas ar pievilcīgo puisi no "bērnu paradīzes" - kā viņš smaidot runā ar mani un kā pastaigājamies gar jūru, kā viņš saka cik ļoti iemīlējies manī un cik stipri apskauj atvadoties. Pirmo reizi jūtos kā iemīlējusies no pirmā acu skatiena - vai maz tas var notikt? Šo pavērsienu var saukt par laimes spēli manā dzīvē vai es priecājos pāragri?
Es pagriezos sāņus uz kreiso pusi, aizvēru acis un te pēkšņi manā galvā ieskanējās vēl kāda balss - ko tad, ja viņš nemaz nav no šīs pilsētas? Ja nu viņš pat nemācās šeit?
(09.09.2017) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
basite (15.09.2017, 21:37)Pateicos!Ješka (viesis) (15.09.2017, 09:28)Vai, es arī esmu nokavējis,bet nekas,sveicu tāpat un novēlu Tev iedvesmu vēl daudziem daudziem dzejoļiem.:))) :Dbasite (14.09.2017, 10:22)Mīļš paldies, bez smecera, kā arī pārējiem sveicējiem, vienmēr esmu uzskatījusi- labāk vēlāk nekā nekad!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
