 (www.feini.lv) |
| Elizabete Ilze Stepina : Arī es gribu |
| Bet dzīve ir kā gabals no balta putuplasta, kurš sastāv no tūkstoš mazu, gaistošu sapnīšu. Un tikai sekundes mirklis tevi tur no neciešamās berzes ar betonu. * * * Moskīti uzbrūk vasarā, Tu svīsti ziemā, bet pavasaris kopā ar sīkstās Daugavas paliem ieķēries starp vasaras un ziemas krastiem. Tu neesi pavasaris, rudens, ne cits. Tu — moskītu moceklis un mana nasta. Tu svīsti ziemā, bet es apsaldējusies skrien sienās, sizdama mežoņus, kurus vasarā nevari ciest. Tu esi mana nasta. Mana laime un sviedri. * * * Nostieptā, ar melnu darvu nosmērētā trose guļ starp mums. Starp tevi un mani. Kā caur telefona līniju mēs sūtam viens otram aizkaitinošas piezīmes īsziņu veidā. Mēs nebļaujam. Mēs esam moderni. Sadragājam pelēkās smadzeņu šūniņas čukstus. Mēs esam labi, mēs nebļaujam. * * * ..un tā es te sēžu, atstūmusies pret sašķiebušos sētu un ripinu gredzenu ar gravējumu: " mīlu tevi". Man vienalga, es sviežu to mēslu prom un skatos kā tas sev izmeklē ceļu uz lielo peļķi. Tad arī ierodas viņš ar pleznām un nirst. Pēc brīža pamanu to uz jumta, tad telefona stabā karājamies un aurojot kā ar mēri sasirdzis suns. Es viņu neredzu, negribu dzirdēt. Es vēroju krēslu, putnus, kuri aklumā atsit spārnus pret mākoņu stūriem un retajā zvaigznē apsvilina savu putna spalvu. Es dzirdu vēju un klusumu. Skatos uz dubļaino zemi un peļķi, kuras atspulgā redzu to, kurš karājās stabā un kliedz. Tas mēģina saglābt nesaglābjamo. Bet viņš bija muļķis un nesaprata, ka nevar saglābt nesaglābjamo. * * * Man netīk gulēt uz ielas. Daudz foršāk ir ielīst svešā kabatā un elsot, jo tad cilvēks domā, ka viņam ir draugs. Jā, atzīstos, es viņus mānu un izgulējusies pametu. Bet saprotiet arī mani. Esmu intrigante, ceļotāja — gulēt vairākas naktis pie viena un tā paša kabatā ir tas pats, kas iepazīt to. Bet tad jau tas var kļūt par ieradumu? Un ko tad? 25.08.2003 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |