Kails klusums starp dzīvību un nāvi.
Ne vārda vairs, ne kustību, ne lieku skaņu.
Piespiežu vaigu pie loga rūts,
Jūtu lietus samitrināto stiklu.
Klusums nāk tuvāk,
Bet nerunā, nestāsta pēc kā tas nācis.
Klusums nebilst ne vārda, bet smaida.
Riebīgi, klusi smaida.
Vai tas atnācis pēc viņa vai manis?
Tas paiet man garām, klusi smaidīdams.
Es palieku viena, piespiedusi vaigu pie loga rūts.
Tas aizgāja, klusums aizgāja man garām.
Es paliku … paliku viena.
10.11.2003 |