 (www.feini.lv) |
| Dravnieks : Gliemežvāks un Kastanis |
| Bija pēcpusdiena un es devos pastaigā gar jūras krastu, lai izbaudītu viļņu šalkas un kliedētu skumjas. Manam skatienam neizdevās sazīmēt nevienu cilvēcisku būtni. Taču mans skatiens apstājas pie gliemežvāka, kas bija man pie kājām. Nemanot biju apstājies soli pirms tā. Es noliecos tuvāk, lai aplūkotu to. Tas nebija liels gliemežvāks, tas bija jūras zils. Paņēmu to plaukstā un ieslidināju kabatā tūlītēji sajūtot saikni ar to. Mērojot ceļu uz mājām nolēmu ka gliemežvāka vieta būs grāmatu plauktā. Noliku to tur. Ik vakaru kad jutu pēc tā neatvairāmu vajadzību, es runājos ar to. Stāstīju tam par sevi, tas klausījās. Gliemežvāks kļuva par manu labāko draugu. Mēs tuvinājāmies. Kādā apjukuma pilnā vakarā klīdu pa tumšajām pilsētas ielām. Apstājos laternas apspīdētā laukumā, kur biju nolēmis aizsmēķēt. Manu skatienu nozaga spīdīgs kastanis, kas vientuļš mētājās turpat pie kājām. Aizsmēķēju, pacēlu kastani, ieliku to kabatā un devos mājup. Kastani es noliku plauktā kur glabājās glāzes. Mēs iepazināmies. II Neziņas pārņemts es triecu kastani pret zilo gliemežvāku, sašķaidot to miljons šķembās. Es atšķirībā no citiem nožēloju izdarīto, nevis neizdarīto. II Aizmirsis par zilo gliemežvāku, es visu savu brīvo laiku veltīju kastanim, manam jaunajam draugam. Tas protams atšķīrās no gliemežvāka, tas bija savādāks un tieši tas man patika. Mēs bijām pie jūras. Es un viņa. Kastani es biju pacēlis plaukstā augstu gaisā, lai mans draugs varētu parredzēt ūdeņus, paralēli tam stāstīju par acīm redzamo. Kaija, kas lidoja garām izrāva man kastani no plaukstas un nesa to aizvien tālāk no manis. Es redzēju ka kaija to atlaiž un nomet tālāk pludmalē.Es devos to meklēt. |
| (25.12.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |