 (www.feini.lv) |
| Dravnieks : Ielas garumā |
| Kad es šeit biju pēdējo reiz.Visi šie cilvēkveidīgie bija savādāki. Tagad, kad atkal gāju caur pilsētu biju pārsteigts, kā viss ir mainījies.Manā pilsētā bija tikai viena iela. Un uz šīs ielas viņus visus es sastapu.Patika man tas vai nē.Par viņu patiku/nepatiku nezinu. Varu tikai izteikt varbūtības. Lai nu kā mans ceļamērķis atradās otrā ielas galā. Kā pirmo es sastapu A. viņš bija ielu muzikants. Viņa kuplie mati vairs nebija. Viņa seju aizsedza gara, melna matu šķispna. Mēs pārmijām dažas pieklajības frāzes es devos tālāk. Uz ielas gulēja cilvēks, pie tā ceļos bija nometies M. Ap viņiem pūlcējās daži ziņkārīgie.Pie M labā sāna bija brūns koferītis ar sarkanu krustu. Es neuzdevu jautājumus. Mēs iedzērām 50g un es devos tālāk. Aizsmēķēju un man garām aiztriecās E mašīna.Viņš mani nemanīja.Cik vien atceros E atceros arī viņa mašīnu. Mans iemītais ceļš veda garām privātmājai, kas bija krietni vien atvirzīta no gājeju ietves.Pie mājas šupuļkrēslā sēdēja L viņa bija veca sirma kundze un viņas sirmie dredi sildīja dēļu grīdu pie viņas kājām.Rokās viņai bija adīklis un cik spēju saskatīt viņa adīja sedziņu ar gan tikai vienu vārdu ko spēju izlasīt - sapisies. Divi nobaroti kaķi spēlējās ar dzijas kamolu. Kreisajā ielas pusē pie veikala durvīm sēdēja Dz. viņu atpazīt bija visgrūtāk. Viņš savu solījumu bija turējis un godam bija sakropļojis sevi, bet kas nu kuram ir kropļošana. Viņa ķermeni klāja tetuvējumi, griezumi un pīrsingi. Viņš dzēra alu un omulīgi smaidīja. Līdz novērsos no viņa skatiens atdūrās pret A. Viņs stāvēja paceltām rokām. Pie rokām bija piestiprinātas papīra strēmeles ar dzejoļiem, kas vēja plīvoja.Viņš izskatījās skumjš un tāds arī bija.Mēs iedzēram 50g un ne vārda pārmijuši atvadījāmies. Pie pilsētas lielākā koka stāvēja M. Viņš stāvēja pie molberta, pie viņa kājām mētājās mākslas teorijas grāmatas. Meitene kas vienmēr bija sēdējusi uz palodzes tagad lidoja lejā.Viņa krita no 9. stāva. Meiteni kuru vairākus gadus pēc kārtas biju radis redzēt melnā, tagad ieraudzīju pūkainā rozā kostīmā. Viņa staroja, taču klusēja.Es viņas teikto tikpat nebūtu sapratis. Es sasniedzu ielas galu. Uzkāpu 3 pakāpienus un apsēdos pie galdiņa. Tur mani jau gaidīja M. Mēs pasūtījām balzānu ar upeņu sulu, dzērām un klusējām.Viņa zināja ko esmu redzējis, cik ilgi nebiju redzējis viņus un viņi mani. Es viņiem likos tikpat dīvains, kā viņi man. Un šeit nav runa par labāks/sliktāks. Ja es viņiem patiku man tad viņi patika man, ja es viņiem riebos viņi riebās man. |
| (25.12.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |