 (www.feini.lv) |
| Poena : Dienas! |
| Dienas ritumā mēdz pazibēt domas... 2007.gada 22.janvāris. Viņa tikko bija pārnākusi mājup. Mazliet sagurusi, turpretī sagurumu nespēja pārspēt sajūta, kura kutināja viņai sirsniņu. Viņa atgūlās gultā, lai veldzētos atmiņās... Vēl nesen viņi abi kopā šeit gulēja viens otram blakus... karstums pārklāja viņu ķermeņus... viņi bija kaili. Vieni. Maigi ar lūpām pieskaroties viņas ausīm, viņš noglāstīja viņas seju. Rokas lēnām slīdēja pār viņas ķermeni, apstājoties pie krūtīm.... lūpu gali lēnām slīdēja no ausu ļipiņas uz krūšu galiem... maigi pieskaroties ar lūpām pie krūšu galiem viņš ar rokām satvēra viņas tvirto maigo aizmuguri.... viņš skūpstīja krūtis... pēcāk pacēla galvu un piespieda viņu sev cieši klāt... pavērdamies uz viņu, viņš uzsmaidīja... viņš apbrīno viņu.... seju, matus, ausis, prātu, skatienu, smaidu, rokas, to kā viņa viņu apskauj, viņš apbrīno viņu visu.... viņu lūpas maigi saskārās... viņi skūpstījās... līdz atdevās viens otram... viņi saplūda vienotībā..... mīlestībā..... 2007.gada 31.janvāris. Viņš jutās kā puse no sevis. Rīts pazibēja vienā mirklī, jo darbs prasīja savu. Ārā sniga. Viņš ieskatījās pārslu mutuļos un ieraudzīja viņu – smaidošu. Siluets mēģināja uzrunāt un lēni sniedza roku. Viņš ātrumā atvēra logu un sniedzās pretī ar vienu roku, turēdamies pie loga rūts roktura. Stāvēdams uz palodzes viņš sajuta sniega mutuļus uz sejas. Pārslas maigi nosēdās uz viņa. Pēc mirkļa viņš bija kā ar dūnu segu pārklāta statuja, kuras rokas stiepiens ir vērsts tikai uz vienu sirdi. Loga rūts rokturis pamazām sāka trīsēt, bet viņš turējās un sparīgāk izstiepa roku uz silueta pusi... rokturis nokrita... Puse no sevis... |
| (07.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |