 (www.feini.lv) |
| Brīnumbērns : Mana Ulubele |
| Diena kā diena. Ielas kā ielas. Ļaužu soļi tik skaļi kā pērkons negaisa laikā. Es stāvu šajā steigu virpulī un smaidu, taču viss, ko es redzu, ir bezgalīgs tukšums ļaužu sejās. Nav neviena, kas atskatās. Es stāvu visam pa vidu kā saplēsta cerība. Pat kliedzot mani neviens nesadzird, pat lecot mani nepamana. Skumji! Es raudu, un manas asaras kā neviena nepamanītas pērles dodas jaunus ceļus meklēt. Vienaldzīgie acu skatieni kā liels okeāna vilnis cenšas mani nogāzt no kājām, taču man jābūt stiprai. Es aizklāju seju ar rokām. Viss griežas. Vai kāds to redz? Nē! Visiem ir vienalga. Šeit ir tikai tukšums. Es griežos, griežos un griežos, līdz sajūk debesis ar zemi, un nonāku vietā, kur var sajust savādu mieru. Cilvēki nekur nesteidzas. Visi ir mierīgi un smaidoši, un katra acīs ir savāds mirdzums. Viņi nepazīst tādu rūgtumu kā sāpes un naids, tie spēj tikai mīlēt. Katram no šiem cilvēkiem ir pa vienam spārnam un pa vienai kvēlojošai sirdij plaukstās. Tie staigā lēni, lai nepalaistu garām to brīdi, kad kāds kādam pados roku, lai spētu kopā pacelties debesīs, aizlidot un par eņģeļiem pārvērsties. Un nu es stāvu viena starp viņiem izstieptām rokām un gaidu, kad kāds mani apskaus un mēs aizlidosim tur, kur piedzimst mīlestība. |
| (12.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |