 (www.feini.lv) |
| Gita Mullere : Mana mīlestība |
| Jau no laika gala cilvēki tiekušies viens pie otra, tie mīlējuši un vēlējušies, lai arī viņus mīl. Mīlestība ir tik pat veca kā pati pasaule, jo no reliģiskā viedokļa, pašu pasauli radīja mīlestība. Bet kas tieši ir mīlestība? – tiešas atbildes un definīcijas uz šo jautājumu nav. Katram tā izpaužas savādāk, bet katrs mēs, liels vai mazs, jauns vai vecs, mīlam… Maza būdama pesimistiski raudzījos uz attiecībām un mīlestību starp puisi un meiteni. Neticēju tai, jo domāju, ka viss balstās uz meliem, nodevību un izmantošanu… laikam esmu kļūdījusies un tagad tā nedomāju. Uz pasaules ir mīlestība, vajag tikai to atrast. Neskaties uz mani ar smīnu. Nenoliegšu, manās acīs mirdz zeltainas lāsītes un lūpās daudz biežāk iezogas smaids. Es esmu iemīlējusies. Viņš atnāca kā vētra no skaidrām debesīm, sajaukdams kā manu sapratu, tā dzīves ierasto pelēcību, kā pavasaris, kas lika uzplaukt pirmajām māllēpēm tikko izkaltušajā pērnā gada kūlā. Viņš atnāca kā ziedonis. Kā skaistākais ziedonis visā manā dzīvē. Un iekrāsoja manu pelēko ikdienu krāsās – pēkšņi saule palika dzeltena, debesis zilas un zāle kļuva lekna un sulīga. Dažreiz man pietiek tikai ar to, ka zinu, ka mani mīl un arī es mīlu, citreiz, turpretim, pietiek tikai ar vienu viņa smaidu, lai arī manas lūpas savilktos smaidā. Zinu, ka varu viņam uzticēties, un, ka viņš var izkratīt arī man savu sirdi. Man nav bail no tumsas, kas citreiz apņem pasauli, jo ap mani ir gaisma un viņš mani sargā, Kā sarģenņģelis sargā niecīgu mirstīgo. Skaisti aforismi vēstī “mēs mīlam tos, kas mūs nemīl, bet sāpinām tos kas mūs mīl”, bet sastapdama to cilvēku, kas liek straujāk sisties manai sirdij, es sapratu, ka mīlestība spēj būt daudz skaistāka par to, kas lasāma saldajos romānos. Un ja vien esi sastapis īsto cilvēku, pat Atlantijas okeāns un Everesta virsotne nav šķērslis. Mīlestība liek lidot. Un tikai mirklis mums dots, lai savus spārnus mēs nepazaudētu. Tāpēc mīlēsim. |
| (18.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |