Es skatos uz tevi caur stiklu,
mana dārgā.
Garām pavīd miglā ietinušās koku galotnes,
laternu stabu un gaismas rotaļas.
Kuš!
Tik ieskaties – stikls melo.
Tas rāda pagātnes pēdas
tumšās māju logu rūtīs
pavīd atspulgs,
-neizdarīto darbu sekas.
Bet pretī;
-pretī vienmēr būs
tavas sarkanās lūpas;
-asarās grimstošas acis.
|