X


Feini!
(www.feini.lv)
Jānis Bruģis : Eseja par Pērtiķi-Cilvēku
Dzīvoja reiz kāds pērtiķis starp citiem sev līdzīgiem pērtiķiem.
Kāpelēja dienām ilgi pa koku zariem,lobīja banānus,kad jutās izsalcis,bet kad nedarīja ne vienu ne otru, ķēra blusas savā vai ciltsbrāļu kažokā un visumā jutās laimīgs. Tā arī būtu kāpelējis pa kokiem vēl šobaltdien,ja nez no kurienes nebūtu uzradusies Evolūcija.
“Kāp žigli zemē no koka. Būsi Cilvēks!” Evolūcija uzsauca. Pērtiķis notrausās arī. Nu kā tu uzdrīkstēsies pretīm runāt? Evolūcija taču! Ņems un norakstīs tāpat kā Dinozaurus.
“Celies uz pakaļkājām! Neklājas “radības kronim”četrāpus klenderēt!” Uzstājīgi turpināja Evolūcija. Piecēlās Pērtiķis stāvus un pirmoreiz palūkojās uz apkārtējo pasauli ar vēl pavisam mežonīgām, bet jau cilvēciskām acīm. Uz pasauli kurā vēl nebija mīlestības.
“Man ir bail! Man ir auksti! Man gribās ēst!” Gaudās Pērtiķis-Cilvēks.
“Vai neredzi alu? Ej un dzīvo tajā! Tur tu atradīsi patvērumu no aukstuma un plēsīgiem zvēriem” Nerimās mācīt Evolūcija.
“Jā-bet tur mīt briesmīgais alu lācis! Viņš mani saplosīs gabalu gabalos. Par ko man tāds liktenis?” Kunkstēja topošais “radības kronis”.
“Ņem rokās rungu! Ej, un pierādi lācim,ka tu esi noteicējs un dabas valdnieks” Izbrīvē sev vietu pats zem Saules.” Mudināja Cilvēku Evolūcija.
Kas cits atlika darīt? Cilvēks gāja un izcīnīja savu vietu uz Zemes Pagāja neskaitāmi gadu tūkstoši. Evolūcija iemācīja Cilvēkam kurināt pavardu,tīrīt zobus, dzert Coca-colu, lidot ātrāk par skaņu. Tikai vienu tā nespēj iemācīt. Kā piepildīt šo Pasauli ar mīlestību tā,ka tajā nepaliktu vietas ļaunumam.Tas Viņam jāiemācās pašam.
Un tikai šī iemesla dēļ palūkojoties visapkārt uz visiem civilizācijas sagādātajiem labumiem, Cilvēks var justies tikpat neaizsargāts,pamests ,vientuļš un nelaimīgs,kā savas attīstības rītausmā. Pērtiķis, kurš kādreiz tika izmests no sava ģeneoloģiskā koka tā arī vēl nav iemācījies kļūt par Cilvēku ar lielo burtu.
Lai 2007.gads vairo mīlestību un sapratni cilvēku starpā!
(07.03.2007)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu