 (www.feini.lv) |
| daleira nata : Cilvēks un saule |
| -Kur esi mana saulīte- -Ļauj domām vaļu, nebīsties, Te, nāc man līdzi, uzlicies. -Bet kā lai es tev uzticos? Uz tukšiem vārdiem paļaujos? -Nu, neliedzies, dod roku savu, Tepat, vien, iesim, gar veco kļavu! -Kā gribētos man līdzi iet, Bet laikā man ir jānoriet. -Tev skaistas acis, karsta sirds, Kad smaidi, acis priekā mirdz… -Tu runāt māki ļoti skaisti, Bet prātā nedomā tik gaiši. -…es lūdzu nāc, ak, saule skaistā, Man sirds bez tevis klīst tumsā baisā! -Es spīdēšu apmaiņā pret pasauli klusu, Vai redzi kaut vienu, kurš dosies uz dusu? Ļauj mēnesim spīdēt, Debesīs zvaigznes līmēt, Ar mazu zāles stiebru, Zīmēt acīs tev miegu. |
| (18.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |