 (www.feini.lv) |
| Sanča : Elizana. I daļa |
| Elizana sēdēja un skatījās tālumā, tur uz meža pusi, tur, kur lielais, drūmais ceļš, kam apkārt, neskatoties uz pelēcību, košās puķu pļavas, kas liek smaidīt pat tad, kad raudāt gribas. Daba cenšas Tev pateikt, ka pat visdrūmākajā var atrast kaut ko skaistu par ko priecāties. Viņas vienaldzība, miers kādā viņa tur sēdēja, spētu izbiedēt jebkuru. Viņas ķermenis likās kā sastindzis un tā viņa tur sēdēja stundām ilgi, katru dienu. Viņa bija iegrimusi sevis meklējumos. Viņas domas klejo kaut kur tālu prom no viņas, prom no tā, kas viņai apkārt. Un tad, viņa atgriezās realitātē, šeit, kur bija tik daudz sāpju, asaru un mocību tikai mīlestības dēļ, kuru varbūt viņa bija izdomājusi? Pēkšņi cits pēc cita viņas galvā radās jautājumi - kas gan ir mīlestība? Kur tā ir? Vai es viņu tiešām mīlu? Vai viņš mīlēja mani? Vai tā nav manis izdomāta? Vai es vispār zinu, kas es esmu? kāda esmu? Kur esmu? kas ir labs, kas slikts? Un brīdi vēlāk jautājumiem sekoja klusa atbilde - NEZINU. Es vairs nezinu, kas es esmu! Esmu pazaudējusi sevi. Tikai Tevis dēļ, es pazaudēju sevi, jo centos pielāgoties Tev, mana dzīve griezās tikai un vienīgi ap Tevi, es visu pakārtoju Tev un nu man nav pat savas dzīves, savu domu, jo tajās esi tikai Tu. Esmu pazaudējusi sevi. Tagad es saprotu kāpēc Tu vēlējies šķirties, kāpēc Tev bija vieglāk aiziet - es kļuvu ātrāk līdzīga Tev, tukša, bez savas dzīves, savām domām. Bija nomirusi vai tikai pazudusi tā meitene, kuru Tu mīlēji manī. Viņas vairs nebija, bet es zinu, ka Tu viņu vēl aizvien mīli. Tikai Tu nespēji viņu vairs atrast manī, jo es kļuvu tukša, pārņemta ar Tevi. Bet Tev pavisam skaidri atmiņā palikusi tā meitene, tā dzīvespriecīgā, smaidīgā meitene, kas katrreiz satiekoties skrēja Tev pretim ar lielu prieku, apķēra un klusi sacīja - sveiks! Kas smaidīja pat tad, kad bija laiks doties katram uz savām mājām. Viņa smaidīja, jo zināja, ka atkal satiks Tev. Viņa bija tik atklāta un šķietami nevainīga, viņa ar tādu aizrautību priecājās par Taviem sasniegumiem, un klausījās, ko stāsti. Bet tagad viņas vairs nebija. Ikdienas tikšanās gluži kā draugiem. Bet laiks, ko netikāmies kļuva par sāpju ieleju, jo bija tikai viena doma - man vajag Tevi satikt, lai es smaidītu! Tik aplami. Elizana sēdēja, kur sēdējusi, nekustīga un vienaldzības pārņemta, tikai domās valdīja haoss un sirdī nemiers. Varbūt zem Taviem vārdiem `Es Tevi mīlu` īstenībā slēpās tikai simpātijas pret mani? Varbūt tie vārdi nenāca no sirds? Varbūt Tu nemaz nezini, kas ir īsta mīlestība? Varbūt mēs abi to nezinām. Varbūt cenšoties izprast, kas ir mīlestība es pazaudēju sevi? Man vienmēr licies, ka patiesi Tevi mīlu. Ja, licies, bet vai tā tiešām bija un ir? Es pazaudēju sevī to meiteni, kuru Tu teicies mīlam tajā brīdī, kad Tu nepievērsi tik daudz uzmanības, kad nebija vairs ik vakara zvana, vai tikai viena vienīga SMS ar jaukiem vārdiem.. man likās, ka Tu vairs nemīli mani. Tev vairs nebija laika man, vai Tu vienkārši aizmirsi par mani. Es nebiju vairs tik svarīga Tev. Bet tās bija tikai Elizanas domas. Īstenībā viņš viņu mīlēja, tikai savādāk. un viņš vēlējās iesaistīt atkal savā dzīvē draugus, kas bija viņa tuvākie cilvēki. Un bija izteicis vēlmi arī Elizanai darīt tāpat. Bet viņa bija viena. Viņa bija zaudējusi savus draugus, jo vienmēr par svarīgāku uzskatīja viņu. Un tad viņa zaudēja arī sevi, nostādot par svarīgāku viņu. Viņa centās atrast sevi starp daudzajām domām, atmiņām un vēlmēm. Un vienīgais, ko viņa saprata ir tas, ka viņa nevēlas šādi turpināt. Viņa nevēlas, lai kāds viņu žēlotu. Un nevēlas arī nodoties sevis žēlošanai. Jau ar rītdienu viņa mainīs savu dzīvi un sevi. Viņa bija nolēmusi pieteikties uz dienas nometni, teātra pulciņā un darīt to, kas viņai patika. Nedarot neko viņa zaudēja cerības atrast sevi. Klusumu, kas valdīja ap viņu, pārtrauca durvju čikstēšana. Kāds ienāca istabā. Un šo kādu Elizana vēlējās patriekt tikai tāpēc vien, ka neļāva viņai būt vienai, nodoties sevis meklēšanai un atklāšanai. Viņa pat nevēlējās zināt, kas ir ienācējs, bet viņa tomēr pagriezās un pievērsa skatienu uz durvju pusi. Viņas seja kļuva vēl bālāka. Tas bija cilvēks, kura dēļ viņa bija zaudējusi sevi. Neviens cits, bet viņš pats - Kristiāns. - Kā tu mani atradi? - Elizana mirkli pavērusies uz Kristiānu jautāja - Es vienmēr esmu zinājis, ka mirkļos, kad jūties tā kā šobrīd, Tevi var atrast vienīgi šeit. - Ko Tu vēlies? Elizana atkal nodūrusi skatienu, klusi jautāja - Es.. (viņam kaklā it kā kamols iesprūda un balss kļuva gandrīz pīkstoša) es tikai vēlējos uzzināt kā Tev klājas. - Kā redzi viss ir tāpat kā Tev aizejot. Tev nevajadzēja braukt šurp. - Iespējams Tev taisnība, bet es nezināju, ka Tu esi šeit. Un viena. - Tagad zini, ka nekas nav mainījies un vari doties prom. - Elizana nelaipni atcirtusi, aizgriezās - Nē, nedari tā! Neliec man iet prom. Lūdzu, ļauj man palikt, es vēlos parunāties, vēlos, lai pastāsti kā jūties.. es vēlos būt Tavas draugs uz kura pleca Tu vari izraudāties. - ko? Draugs? Es nevaru runāt ar Tevi par Tevi! - mazliet ironiski, bet strupi Elizana atbildējusi atkal pagriezās pret Kristiānu, - Saproti Kristiān, es Tevi mīlu vairāk kā draugu. - Bet ir tak pagāji tik ilgs laiks.. - Kristiāns piegājis pie Elizanas, to apķēra no mugurpuses. - laid mani vaļā, nedari tāāa.. - Elizanas balss aizlūza un kļuva vēl klusāka un maigāka - Labi, es laidīšu Tevi vaļā, tikai paskaties lūdzu uz mani. Elizana pagriezās un ieskatījusies Kristāna acīs saprata, ka nespēj dzīvot bez viņa, bet viņš tak ir viņas priekšā, tik tuvu un vienlaicīgi tik tālu, bet teikt, lai viņš dodas prom, viņa vairs nespēja. Viņa pēkšņi salūza un kļuva vāja. - Redzi, tas esmu es! Nebaidies. Es tev nedarīšu vairs nekad pāri, tāpēc vēlos būt Tev draugs. - to pateicis, Kristiāns pietupies, cieši apskāva Elizanu. Viņa sirds sāka straujāk sisties, bet Elizana centās valdīt asaras. - Lūdzu, brauc prom. Man vajag pabūt vienai. Doma, ka man uz Tevi jāskatās kā uz draugu, mani varētu nonāvēt, bet tai pat laikā darīt dzīvu, jo Tu būtu man blakus, pat tad, ja tikai kā draugs. Atstāj mani vienu. Es Tevi uzmeklēšu, kad būšu gatava ar Tevi atkal runāt. - Pēdējie vārdi bija tik tikko sadzirdami un pateikusi tos, viņa atbrīvojās no Kristiāna apskāviena, strauji piecēlās un izskrēja ārā, atstādama Kristiānu pusvārdā. |
| (18.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |