 (www.feini.lv) |
| Dzērājs : Vaguna un Fallijs |
| No skolas viņi iznāca reizē, bet tikai tad, kad Vaguna un Fallijs nogriezās no smaržojošo liepu alejas šaurā ieliņā, Fallijs uzdrošinājās pieskarties viņas maigajai rokai. „Ejam pastaigāties! Vai redzi, cik šodien jauks laiks”, - nedroši aicināja Fallijs. „Ko tu iedomājies?! Līdz eksāmeniem palicis pavisam maz laika, bet es gribu pienācīgi tiem sagatavoties, lai varētu sekmīgi studēt Policijas akadēmijā”, atmeta Vaguna. „Tikai uz īsu brītiņu!” – neatlaidās Fallijs. „Labi, bet tad tikai uz pavisam īsu brītiņu – ne ilgāk par trim stundām!” – saprazdama, ka nespēs pretoties stūrgalvīgajām klasesbiedram, Vaguna padevīgi piekrita. Fallijs noplūca smilgu un bakstīja sev zobu starpas, bet vienlaicīgi centās ieskatīties Vagunas acu bezgalīgi vilinošajās dzīlēs. Tas viņam neizdevās, jo saule savus žilbinošos starus lēja tieši pretī zēna skatienam. „Kāda spoža saule!” – mazliet saērcināts izmeta Fallijs. Vaguna strauji noliecās, ar galvu atmeta atpakaļ zeltaino matu vilni un izvilka no portfeļa transportieri. Meitene izmērīja leņķi, kas norādīja, kādā attiecībā pret zemes virsmu atrodas Zemei tuvākā zvaigzne, ieskatījās pulkstenī un teica: „Dienas garums šodien ir sešpadsmit stundas un piecdesmit viena minūte!” Zēns bija pārsteigts un apmulsis. „Kā tu to zini?” – Fallijs neticīgā balsī izdvesa. „To man iemācīja māte. Tu taču zini, ka viņa ir agronome”, paskaidroja Vaguna. Meitene vēl daudz ko stāstīja par savu māti, vectēvu, vecomāti, par brāļiem un māsām, par tēvu, kurš strādājot kādā gaterī dienu un nakti, bet Fallijs neklausījās, jo viņa uzmanību saistīja netālu ziedošs, kupls ievu krūms. Viņš saudzīgi satvēra Vagunas roku un vedināja meiteni doties smaržīgajos viļņos, kuru dievīgo smaržu papildināja kādā no ievas zariem svilpojošā strazda dziesma. Meitene nepiespiesti pretojās, jo gribēja pabeigt savu runu, bet Fallijs pārtrauca Vagunas apnicīgo stāstu iesaukdamies: „Vai gribi, es tev kaut ko uzdāvināšu?” „Gribu!” – koķetīgi atbildēja meitene un smaidot gaidīja Fallija dāvanu. Zēns nometa savu mugursomu un aizskrēja līdz tuvākajai ābelei. Norāva no tās lielāko ābolu un traucās atpakaļ. „Tas ir tik mīļi, Fallij..! – meitene iecirta savus sniegbaltos pērlēm līdzīgos zobus sulīgajā auglī. „Vai gribi vēl?” – priecīgi satraukts vaicāja Fallijs. „Nē, paldies, ēd pats!” – pateicās Vaguna un devās ievu krūma virzienā. Strazds tajā brīdī bija pārtraucis dziedāt, jo knābī turēja tumši sarkanu slieku. Zemes tārps izrādīja neapmierinātību ar neierasto stāvokli, nevienam nedzirdot, klusi lamājās un ik pa brīdim izspļāva dūņu šaltis putna acu virzienā. Jaunieši vēroja nevienlīdzīgo cīņu un saprata, ka šī slieka strazda knābī nav ne pirmā, ne pēdējā, jo putns tārpa nepiedienīgajām izdarībām sevišķu vērību nepievērsa. Lai arī Vaguna turpināja vērot nežēlīgās norises dabā, Fallijs, nospriedis, ka vairāk nekā ievērības cienīga nesekos, kautri apņēma meitenes vidukli. Patīkamu izjūtu pārņemta, Vaguna aizvēra acis. Fallijs vēlējās piekļauties meitenes augumam, iegrimt ar seju viņas pēc āboliem smaržojošajos matos, un tas viņam droši vien arī izdotos, ja abi jaunieši pēkšņi neizdzirdētu skaļu un necilvēcīgu balsi: „Novāc savus nagus no skuķa tu, neķītrais puišeli!” Fallijs kā zibens ķerts atrāva rokas no saulē sasilušā meitenes auguma, bet Vaguna tajā paša mirklī atvēra acis. Pirmajā brīdī jaunieši neticēja tam, ko ieraudzīja. Strazds vairs netupēja kokā, bet stāvēja uz zemes. Tas vairs nebija mazs, nevienam nekaitîgs putniņš, ja neņem vērā sliekas, bet bija pārvērties par milzu ērgli. Kur nu par ērgli! Tas bija lielāks pat par strausu un, pretēji cilvēku saprašanai, turpināja „lasīt morāli”: „Fallij! Tā vietā, lai gatavotos rītdienas stundām, tu ne tikai neļauj citiem mācīties, bet vēl gramsties gar klasesbiedreni, lai gan līdz tādam vecumam vēl neesi izaudzis!” Putns runāja bargi un tonī, kas necieš iebildumus, tāpēc Fallijs un Vaguna nekādus atbilstošus pretargumentus strazda teiktajam nespēja atrast. „Un vispār, Fallij, - Vaguna ir teicamniece, bet tu knapi velcies tikai uz četriniekiem un piecniekiem! No jums nekāds pāris nekad nevar sanākt. To jums saku es, Eborts, – nevēlamo bērnu aizstāvis!” –turpināja spārnotais radījums un ar vienu kāju mēģināja saķert Falliju aiz krāgas. Apjukušie jaunieši saprata, ka viņiem darīšana ar kādu modificētu vai ģenētiski izmainītu radījumu, ar kuru sarunāt neko nevarēs, un pa Brīvības ielu neatskatīdamies bēga prom, kur acis rāda. Vaguna uz mājām, bet Fallijs uz internātu. Viņi satikās tikai otrajā dienā. Skolā. Pirms stundām Fallijs un Vaguna atcerējās neparasto notikumu, kārtīgi izsmējās un devās katrs uz savu vietu gaidīt ierodamies vācu valodas skolotāju. |
| (01.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |