 (www.feini.lv) |
| Jānis Bruģis : Klīniski ministāstiņi. 1.stāstiņš |
| -Nu pacient, kā mēs jūtamies ? - Ko jautājat ? Vai tad neredzat, ka lieliski? Un vispār ,nesaprotu kāpēc Jūs mani šeit turat ! Varbūt tādēļ ,lai ar saviem muļķīgajiem jautājumiem mani – Valsts prezidentu atrautu no svarīgu pienākumu pildīšanas. Tas Jums tā vienkārši, dakter, nepaies garām .Kad izkļūšu no šejienes ,jūs pat par sanitāru nevienā slimnīcā vairs nepieņems! Pēc mēneša. - Nu, godājamais “prezidenta “kungs. Kāda ir jūsu pašsajūta? Vai smagā un atbildīgā Valsts prezidenta pienākumu nasta Jūs vēl arvien nospiež ? -Pavisam nenospiež ,dakter, jo es jau nemaz neēsmu prezidents. - Lūk kā ! Bet kas tad jūs cienītais esat ,pēc jūsu domām? - Nav ne jausmas dakter. Varbūt Jūs to man pateiksiet? - Nu vienu pateikšu gan. Jūsu veselības stāvoklis ir daudz labāks nekā pirms mēneša. Kad Jūs atcerēsities ,kas īstenībā esat ,tad arī būsiet vesels, un mēs jūs ar prieku izrakstīsim no mūsu jaukās ārstniecības iestādes. Vēl apmēram pēc tikpat ilga laika. - Nu, vai tagad atcerējāties kas Jūs tāds esat? - Jā dakter! Jā! Es visu atcerējos. Es esmu Francijas imperators Napoleons Bonoparts. Vai tagad Jūs laidīsiet mani mājās? Es tā esmu noilgojies pēc Parīzes un savas Žozefīnes. |
| (04.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |