 (www.feini.lv) |
| Jānis Bruģis : Klīniski ministāstiņi. 2.stāstiņš |
| Zināt dakter, es pats neko nevaru saprast! Kā tur tas viss tajā trakajā lietā sagriezās? Labi . Mēģināšu visu pastāstīt pēc kārtas. Bija klusa rudens novakare. Jau krēsloja. Es kā parasti devos uz mājām no darba. Kāds tips no vārtu rūmes tumsas man uzsauc: “Ej tu, iedod uzsmēķēt!” Tuvāk piegājis apstulbstu no tā ko redzu. Tas taču es pats vien esmu ! Kaut cik atguvies, šokēts, izdabūju pār lūpām: “Ko prasi ? Pats taču labi zini ,ka nesmēķēju .” Šis (tas ir es )tikai noņirdz: “Zinu ,jau zinu.” Un gāž man pa ausi. Dievs liecinieks, ka neko tādu no sevis nebiju gaidījis ,tomēr parādā nepaliku un devu pretī. Nezinu kā tā jezga būtu beigusies ,ja tieši tovakar nebūtu bijusi mana dežūra kārtības policijas patruļā. Un sev par laimi taisni tai brīdī gadījās braukt garām. Redzu ,diviem dūres vien iet pa gaisu. Es tūlīt šiem klāt un uzbļauju :” Likuma vārdā, tūlīt pat beidziet kauties ” Šie(tas ir es ) pablenž uz mani tā it kā pirmoreiz būtu redzējuši un saka: “Atšujies pogainais! Ej tu vai zini trīs mājas tālāk un komandē tur!’ Aizvainojoši un skumīgi sametās ap dūšu man par to, ka es pats sevi tā neglīti pasūtu. Uzlaidu pāris reizes ar steku respektam un aiztransportēju savus Es uz iecirkni, apstākļu noskaidrošanai. Ieslodzīju abus divus tā saucamajā “pērtiķu būrī “. Tikai pats nezin kāpēc atrados iekšpusē, kopā ar tiem abiem trakajiem ES. Sēžam nu jau trijatā un gaidām kas būs tālāk Jāsaka ka gaidīt ilgi nenācās, jo uzradās vairāki dūšīgi tēvaiņi baltos halātos, un es varu apzvērēt ka neviens no viņiem nebiju es pats. Tā lūk dakter tas viss tovakar notika. Pag , pag ! Ja tu ,dakter , esi uzvilcis baltu halātu domā ka tevi nepazīšu ? Tu jau esi Es pats! Nu galīgi dulls esmu palicis . Atradis kam savu sirdi izkratīt ! Sev pašam ! |
| (04.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |