 (www.feini.lv) |
| Dzērājs : To lopu dēļ... |
| Katra diena, ko dievs mums atvēlējis dzīvot šajā pasaulē, sniedz brīnišķīgus pārsteigumus, kā arī vielu filozofiskām pārdomām. Jāprot tikai saskatīt ikdienišķajos notikumos to brīnumaino un skaisto - dabas parādībās un cilvēciskajās attiecībās. Kā smejies - visu laiku jābūt vērīgam! Piemēram, vakar pēcpusdienā iepazinos ar divām jaukām meitenēm. Tā pa kreisi bildē ir Vilma, pa labi - Zelma. Es nē, bet viņas pašas mani pieklājīgi uzrunāja un teica, ka es esot ļoti smuks un varot man pazīlēt nākotni. Es smējos un rotaļīgi teicu, ka kārtīm neticu. Tad Vilma prasīja, vai es negribot daudz naudas? Es atkal smējos un viltīgi atjautāju - kurš tad negrib?! Tad Zelma teica, ka to varot nokārtot. Lai atdodot Vilmai visu, kas ir līdz, naudu un pēc pusstundas makā tās man būšot pat desmit reizes vairāk. Viņas te, ap autoostu, katru dienu grozoties. Naudu pavairot esot palīdzējušas daudziem. Žēl, ka man bija atlikuši tikai pieci lati. Pirms tam bija divreiz vairāk, bet Rīgā tā nauda vienmēr kaut kā ātri iztērējas. Meitenes teica, ka aiziešot līdz tirgum. Tur viņām esot šis tas steidzami jāizdara, bet vēlākais - pēc pusstundas atgriezīšoties. Es lai tepat gaidot, un tad, kad viņas atkal atnākšot, mēs varēšot pārskaitīt naudu. Es smējos un teicu, ka noteikti jādara tas, kas jāizdara, bet te jau nu gan nestāvēšu un negaidīšu, bet iešu uz devīto pieturu. No devītās pieturas pēc stundas aties mans autobuss. Tur ir soliņi, uz kuriem varēšu apsēsties un, sildoties mīlīgajos pavasara saules staros, lēnā garā uzvilkšu kādu dūmu. Tā arī norunājām. Bija pagājusi jau gandrīz stunda. Tūlīt vajadzēja atiet manam autobusam. Lielās naudas arī vēl nebija un baidījos, vai ar meitenēm nav kas slikts noticies. Domās iztēlojos viņu apmulsušās sejas, kad, atskrējušas līdz pieturai, mani neatradīs, un klusībā sevī smējos. Bet būtībā jau nav par ko smiet. Un vienu brīdi jauko būtņu man pat žēl sametās. Pats vien esmu vainīgs, ka meitenes nesagaidīju. Varēju jau braukt ar nākošo pēc četrām stundām, bet lopi kūtī stāv neēduši. Mierināju sevi ar domu, ka kāds jau izlasīs manu vēstījumu, pazīs fotogrāfijā redzamās meitenes un pateiks viņām, ka ar mani viss kārtībā un Rīgā būšu atkal pēc mēneša. Tad arī, kā smejies, vairāk naudiņas paņemšu līdz. |
| (17.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |