 (www.feini.lv) |
| Baiba Drēgere : Kad nav neviena cita, kam būt pirmajam |
| Neko nepaskaidrojot, iespļauj man sejā un aizej... Sēžu uz pasaules malas, šūpoju kājas un raugos tālumā. Kā tur bija ar tiem kamieļiem, kas skatījās viens uz otru? Zini to anekdoti? Tiešām neatceries? Nu nekas. Tur bija par 6 kamieļiem, kas stāvēja rindā un skatījās viens uz otru: 6. kamielis uz 5. kamieli, 5. kamielis uz 4. kamieli, 4. uz 3., 3. uz 2., 2. kamielis uz 1., tikai nabaga pirmajam kamielim nebija, uz ko skatīties, tāpēc vņš lūkojās tālumā. Tu laikam biji pirmais kamielis. Es vienmēr skatījos uz tevi, citi skatījās uz mani, tikai tu vēries tālumā. Laikam būt pirmajam ir visgrūtāk. No tevis gaida nez kādu pārdomātu rīcību – nedrīksti iet, kur pagadās, jo citi ies līdzi, nedrīksti spļaut, kur pagadās – visi tā spļaus. Tagad tevis vairs nebūs, un es būšu pirmais. Man vairs nebūs jāskatās tev zem astes un jāslāpst smilšu putekļos, kurus tu sacel ( neviens to nav teicis, bet tu esi tik lempīgs un sacel aiz sevis veselu putekļu mākoni!). Bet man būs jāskatās tālumā. Man ir bail no tā, ko tur ieraudzīšu. Es sēžu uz pasaules malas un spļauju bezdibenī. Neviens nezina, uz ko tālumā skatās pirmais kamielis, bet viens ir skaidrs – viņš vienīgais redz mirāžu un māna sevi un citus. |
| (15.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |