 (www.feini.lv) |
| Inta Āboliņa : Kastaņi |
| "un kastaņi un sapņi plecu pie pleca aug zilās, tīrās debesīs." (I.Indrāne) Katram sapnim ir dzeloņi kā kastaņi. Katram kastanim iekšā ir maza sirds, mazs šūpulis, kurš auklē sapņus... Ārā snieg. Es apsēžos pie loga un vēroju sniegpārslas, kas snieg tik lēni un maigi. Un tad, beidzot, vieglītēm pieskaras zemei. Es pārvēršos par sniegpārslu un siltā vēja vadīta laižos lejā, taču nejauka vēja plūsma mani uzmet atpakaļ mākoņos. Es stāvu uz mākoņa malas, un lejā paveras burvīgs skats. Zeme tik balta kā dūnu sega! Es staigāju pa mākoņiem basām kājām, un tikai pa reizei man kājās ieduras kaut kas ass, tie ir kastaņi. Un es pat nevēlos zināt, kā tie te nokļuvuši, jo te viss ir iespējams... Kas tad tas? tālumā mazi resgaļi pikojas. Bet ar ko? Te taču nav sniega! Pienākot tuvāk saprotu - tie ir mākoņi..."Ar mākoņiem pikojoties nemaz nesāp!"kāds no viņiem teica. es paņemu mākoņu piku rokā un nogaršoju. Tā ir salda. Es nošļūcu no mākoņa, kas bija līdzīgs kalnam, un nonācu pie vecas sievas, kas vārīja zupu. un mākoņus tā lika sāls vietā. Nesapratu, kāpēc tā? Mākoņi taču ir saldi. Pagaršojot mākoņus sapratu, ka te tie ir sāļi. Nu es vispār vairs neko nesapratu. tad vecā sieva teica: "Saldie mākoņi ir laimes un prieka mirkļi, sāļie- asaras, skumjas, bet kastaņi, kas tev dūrās kājās problēmas un sarežģījumi, kas dzīves laikā jāatrisina un jāpārvar. Un tikai tas viss kopā veido cilvēka likteni... Un tagad tu zini ka patiesa cilvēka liktenis aug zilās, tīrās debesīs..." Pēkšņi iezvanījās telefons un beidzot es kā sniegpārsla viegli pieskāros zemei. Domās skanēja teikums:" Un kastaņi un sapņi plecu pie pleca aug zilās, tīrās debesīs." Telefons pārstāja zvanīt...Mans sniegpārslas lidojums bija beidzies. Tikai tagad sapratu, ko īsti večā sieva man gribēja teikt. Galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi. Nedomājot par to, kas ir salds, kas sāļš, kas duras kājās, jo katrs cilvēks pats veido savu dzīvi, savu likteni. Saka, ka liktenis jau no dzimšanas ir ierakstīts zvaigznēs, taču zvaigznes arī mēdz krist. Tāpēc ticu, ja cilvēks vēlas, viņš visu spēj ietekmēt, labot un izveidot.•Un, lai arī kā mums ietu šai pasaulē mūsu likteņus sargā, vērot mākoņu zupu, vecā sieviņa. |
| (17.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |