 (www.feini.lv) |
| venija : viegli |
| Cilvēki sēž kokos. Plikos kokos, bez lapām, bez pumpuriem. Stumbrs, zars, vēl viens zars, mazāks zariņš un te arī cilvēks. Satvēris savu portfeli, somu vai maisiņu viņš tur mierīgi sēž un tiesā poļu ābolus. Cilvēkiem no kokiem ir daudz vienkāršāk dzīvot, viņi allaž atrodas gabaliņu virs netīrās un pieputējušās dzīves, viņi allaž var redzēt kuram ir krāsoti mati un kuram nē, kas kuram maisiņā, kāda, kuram stāja, bet pats galvenais viņi augām dienām var šūpināt kājas. Vieglums? Brīvība? Bezrūpība? Varbūt, bet es zinu, ka tiem cilvēkiem koks dzīvojas sasodīti labi. Es arī reiz biju vienā kokā uzkāpusi, tas gan bija vasarā, kad viss bija zaļš un rokas stiepiena attālumā man atradās viens kārtīgs ābolu ķekars. Toreiz es ēdu ābolus kāru muti un sēkliņas spļāvu zemē, lai vēl aug koki, lai vairāk kļūst cilvēku kokos. Jā, tā arī ir šo cilvēku ekstra raudzīties no augšas un kad sagribas kādam kaut ko uzsviest virsū- nu tā netīšām. Ne jau speciāli. Nē, cilvēki kokos nav ļauni un augstprātīgi, gluži otrādi viņi ir laimīgi, jo viņiem nav tās smagās zemes zem kājām. Es toreiz arī sēdēju uz zara un smējos, baudīju ābolu, baudīju brīvību zem kājām un baudīju savus smieklus, tie bija tik dzidri kā mani āboli. Bet varbūt man toreiz tā vienkārši likās, jo es jutos laimīgāka. Tagad man bail kāpt kokā, nav lapu, kas apslēptu manu tūļīgo rāpšanos un nav ābolu zaros. Es zinu, ka uzcītīgākie cilvēki kokos ņem līdzi poļu, spāņu, marokāņu vienalga kādus, bet ābolus. Bet tas jau laikam arī tikai tāpēc, lai tie āboli viņus kaut mazliet pie zemes pieturēt, jo citādāk .. no koku zariem var aizlaisties prom, pacelties virs smagās dzīves un baudīt kāju šūpināšanas vieglumu, savu smieklu dzidrumu un laimi. Bezrūpību? Varbūt. Bet es zinu, ka tiem cilvēkiem kokos dzīvojas sasodīti labi. Zinu. |
| (11.04.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |