 (www.feini.lv) |
| Evy : Skaistums |
| Skaists, svaigs rožu pušķis rotāja lielu stikla vāzi kādā plašā, smalki rotātā istabā. Gaisā bija jūtama smarža, kas bija tik svaiga un uzmundrinoša un atgādināja, ka tā smaržo tikai pirms pāris minūtēm griezti ziedi. Lūkojoties uz šo apbrīnojamo skaistumu, sirds piepildījās ar siltu prieka sajūtu, visu plašo istabu piepildīja dzīvība. Vieglos zīda aizkarus iešūpoja svaiga, silta vasaras vēsma, no plaši atvērtā loga varēja redzēt ābelēm, bumbierēm un plūmju kokiem piepildīto dārzu, kurā aktīvi darbojās prasmīgais un visu iemīļotais dārznieks – viens no viņa neskaitāmajiem uzdevumiem bija katrā istabā ienest dzīvīgumu, pateicoties saviem svaigajiem ziediem. Pēkšņa, bet maiga vēsmiņa istabā ienesa koši baltu tauriņu. Tauriņš uzsēdās uz vienas no ziedlapiņām. To viņš izdarīja tik maigi un graciozi, ka izraisīja izbrīnu mazā cilvēkbērna acīs, kas bija tik tikko atvērušās pēc saldā miega. Mazā meitene, ieķērusies sava garā, mežģīņainā naktskrekla apmalē, lai tā netraucētu pārvietoties, steidzīgi pieskrēja pie vāzes, lai mazo brīnumu aplūkotu tuvāk. Tomēr graciozais radījums likās traucēts, un viņš tikpat maigi un viegli, ieplivinādams savus skaistos spārnus, pacēlās virs meitenes galvas. Viņš ilgi planēja zem istabas augstajiem grieztiem, tomēr laiks, liekas, bija apstājies – eksistēja tikai skaistums. Mierīgi un bez īpašas piepūles tauriņš [kurš tagad mazajai meitenei simbolizēja pasaules skaistumu] nosēdās uz viņas pastieptās rociņas – meitene juta, kā tas vieglām, tikko jaušamām kustībām staigāja pa viņas aristokrātiski balto ādu. Likās, ka taurenim pēkšņi kļuvis bērna žēl [to varēja just pēc viņa pētošā skatiena] – viņš var būt brīvs, iet un lidot, kur vēlas, baudīt spožo sauli un spirgto gaisu, bet meitēnam laikam bija aizliegts rādīties saulē, lai neapdegtu viņas bālā āda, kas tagad bija modes lieta. Kā var aizliegt mazam bērnam būt tādam, kāds viņš ir, attīstīties normālā vidē? Jā, atrodoties sabiedrības krējumā, tas bija pagalam neiespējami – netrūka piekasīgu, iedomīgu auklīšu, ietekmīgu draugu, kas paši dzīvoja pēc nospraustiem likumiem un ideāliem, kas ir labs un kas slikts. Likās, ka viņi visi īstenībā ir nelaimīgi, bet tikai izlikās laimīgi, saka, ka tas uzlabo cilvēka ārieni… Sakiet, kā cilvēks var justies laimīgs, ja viņš uz citiem skatās no augšas, ja viņš nespēj priecāties par citu laimi, un kas īstenībā, viņuprāt, bija laime? Bagāta kundze pirms gulētiešanas savam vīram vai pati sev žēlojas, cik viņa ir nelaimīga, kā viņai dzīvē nav paveicies, neviens cilvēks nav nelaimīgāks par viņu! Tad man jāsaka, ka viņa laikam nekad nav izgājusi ārpus savas pils, savas izdomātās pasaules, viņa nav redzējusi, kā top nauda, ko viņa nokāš kaudzēm, lai tikai nopirktu “savu mīļāko pūderkrēmu”, un ne jau tāpēc, ka tas būtu labs vai pēc cenas izdevīgs, bet gan nosaukums un firmas zīme ir svarīgi – tik jauki ir kādā sabiedriskā pasākumā, dāmu istabā, uzkopjot savu ārieni, nejauši to nomest zemē un it kā pie sevis, bet pietiekami skaļi, izsaukties: “Nolādēts! Cik es esmu neveikla! Atkal nometu zemē savu “Versace” pūdernīcu! Viņš man to nepiedos!” Tauriņš pacēlās no bērna rokas, it kā pēkšņs izbīlis to būtu pārņēmis. Nobijās... Laikam no skaistuma. Laikam no brīnišķīgā skaistuma, kas savijās kopā no istabas tapešu rožu bālajām lapiņām, no mežģīņaino aizkaru mākoņiem, no augstajiem, apgleznotajiem griestiem. No asaru pērlēm bērna acīs. Tās bija tik tikko jaušamas un skaistas – kā brīnums. Viens mirklis. Tauriņš noplivina spārnus. Balts pazib gar acīm. Nav. Neredzu. Vaigi kļūst sārti un mikli, lūpiņas nodreb. Apslāpēts kliedziens. Smago durvju čīkstoņa. Ā, kukainis istabā! Nost! Mušu pletnes sadistiskais spiedziens. Apslāpēts kliedziens. Klusums. Ak, vai, paskaties, kāda tu neglīta nopiņkšējusies! Tev kauna nemaz nav? Sākt rītu ar tik neglītu seju... Ak, vai, ak, vai... Sākt rītu ar slepkavību laikam gan ir brīnišķīgi skaisti... ap 2000.-2001.gadu 26.05.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |