 (www.feini.lv) |
| venija : daudz laimes |
| -Daudz laimes dzimšanas dienā. Viņš stāvēja pie manām durvīm kā sivēntiņš pie ēzelīša- mazliet vainīgs, sabēdājies, bet ar vēlmi uzturēt optimismu un neļaut noskumt man. Viņš pasniedza mazliet saņurcītu puķu zirnīšu pušķi ar kartiņu, kas bija izmirkusi. - Ārā gāza kā ar spaiņiem. Viņš attaisnojās. Bet es jau to zināju. - Paldies. Es pasmaidīju. Nāc es tev iedošu dvieli. Mati pilēja, mazās lietus lāsītes kā krellītes sastājās rindā viņa tumšo šķipsnu galos, gaidot iespēju saslapināt, ja ne manu grīdu, tad viņa plecus noteikti. Viņa sarkanais saplēstais balons bija kartīte. Uz tās bija attēlota kāda glezna- meitene sēž uz tilta margas, garām viņai mašīnu plūsma, bet viņa mierīgi sēž un smaida un tālumā nāks kāds cilvēks. Katrs jau tādu kartiņu pēc sava saprot un man šķiet, ka es sapratu savādāk un viņš savādāk. Un vēl man šķiet, ka lietus gribēja, lai kartiņa tiktu saprasta pēc viņa prāta. Lai arī kā glezna bija ļoti skaista un tā meitene uz tilta malas noteikti biju es, par to nebiju šaubu. Jautājumi varēja rasties par to stāvu tālumā. Kartiņā ar zilu lodīšu pildspalvu bija rakstīts: Lai tev vienmēr ir tilts, uz kura bezrūpīgi sēdēt un lai allaž ir kāds cilvēks tālumā. M. Allaž Tavs. Skaisti. Viņam allaž bija izdevies viņai likt smaidīt, bet raudāt biežāk. Tāpēc šī dzimšanas diena nebija tāda kā iepriekšējā. - Gribi šampanieti? Viņš izskatījās tāds kāds pirms gada, bet varbūt viņai izlikās, jo neviens nav tāds kā pirms gada. Viņa slapjie mati krita priekšā sejai un pa brīdim kāda lāsīte noritēja pār viņa vaigu. Līdzīgi kā asaras. Tikai ne viņa. Un viņas arī ne. - Nē, es tikai uz brītiņu ieskrēju. Paldies par dvieli. Es tikai gribēju tevi apsveikt. Tu jau zini viss, nav kā tam būtu jābūt, bet tu esi tu, un man gribējās tevi apsveikt. Viņš paskatījās uz slapjo kartiņu un puķuzirnīšiem. Piedod, visam vajadzēja būt citādāk. Viņš steigšus paņēma slapjo jaku un devās pie durvīm. - Audz liela, stipra, skaista. Lai tev laime, mīlestība , nauda un tu jau zini visu pārējo! Daudz laimes! Nosvinies kā nākas. No viņa jakas piedurknēm tecēja mazas lietus straumītes un pār vaigu pārskrēja viena vienīga lāsīte. Viņš to aši notrauca, uzspieda uz vaiga buču. - Gan jau, kādreiz. Lai veicas! - Veiksmīgi! Paldies par puķu zirnīšiem! Es paņēmu kartīti un to cieši vēroju. Nevarēju atraut skatu no tās meitenes, kas bija tik līdzīga man. Pieaugusi, bezrūpīga un tik atvērta visam. Viņai bija pagātne un bija nākotne. Bet vēl viņai bija mirklis, kad upe netecēja, kad mašīnas apstājās un kad viņa zināja, ka tālumā kāds ir. Un vienmēr tur būs, neskatoties uz neko. Tas bija viņas mirkli, viņas tilts un viņas kāds tālumā. Ne par tuvu, ne par tālu. Tā lai jūt, ka tur kāds ir. Allaž būs. Atvēru iekšpusi un vēlreiz pārlasīju kartiņas tekstu. M. Tā pēdējā, tā nebija lietus asara, tā bija viņa. Un tagad arī viņas. |
| (31.05.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |