 (www.feini.lv) |
| Inese Liberte : Spēles ar bailēm. Piektā spēle “Vientulība” |
| Jau no zīdaiņa vecuma mēs spēlējamies ar vienatnē palikšanu. Kliedzam un brēcam, kad mamma ir pāris soļu atgājusi. Vai aizmiegam, ja neviens nepievērš kliedzieniem uzmanību. Smilšu kastē gribam reizē būt vieni un cept kūkas, bet reizē – lai ir apkārt bērneļi, kuriem nedot formiņas... Pieaugam un izviešam sarežģītu spēli ar savu vientulību – paši to tā definējam, jo skan iespaidīgāk nekā vienkārši – esmu viens... Varbūt gribu, bet, ja vientulība, tad negribu, citi tā sagroza. Un spēlei ir visiem nesaprotami noteikumi, jo – no vienas puses – cilvēks reti kad ir viens vai vēl retāk vientuļš, bet paspēlēties taču ir interesanti, parisināt jautājumu – kāpēc esmu viens? Kāpēc vientuļš? Aha, tā jau ir viela domām un pārdomām... Spēlējoties ar vientulību un vienatni, mēs to arī iegūstam... un, lai pabeigtu spēli, ir jāiziet tā līdz galam... Vai mēs esam gatavi “Džumandži”?... Bail... 09.08.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |