Mēs piederējām kaķim - tas bija varens zvērs!
Priekš visām mūsu gaitām tam bija īpašs mērs.
Mums tika atgādināts, kad ledusskapja laiks,
Ar asti nosveicināts, ja ēdiens nebij svaigs.
Mēs drīkstējām ko strādāt, kad Mincim nāca miegs,
Jo citādi bij jāgādā, lai viņam būtu prieks.
Pa kājām allaž pinās un mēdz biksēs ķert,
Mēs taču nevarētu šim pūkainītim spert!
Nu Mincis nenāk mājās, un mums ir ļoti žēl
Mēs mīlētu un ciestu šo kaklakungu vēl.
Mums brīžam ausīs ieskanas tas pazīstamais "Ņau!"
Cik tukša liekas māja, kad kaķa tajā nav... |