 (www.feini.lv) |
| Zakjmaariite : Perfektā telpa |
| Viņa sēdēja, baltā, viscaur baltā. Kā līgava. Pamesta līgava. Viņa raudzījās asiņainās debesīs. Raudošā saulē. Viņas seja. Tā bija kaut kur redzēta. Viņas seja nāca no pasakas par princi un skaisto princesi. Viņa bija princese. Nezinu kā, bet šī meitene mani ienesa citā pasaulē. Un zaļās acis. Šīs acis. Tās bija tik skaistas, bet tajās mita dziļas skumjas un sāpes. Lūpas. Maigas un sārtas. Dievišķīgas lūpas. Tās klusēja, kaut likās, tās grib kliegt. Pār maigo vaigu noritēja asara. Tā krita kā visdzidrākais ūdenskritums, tā vizēja sārtajā saules gaismā kā visdārgākais rubīns. Tā bija skaistākā asara, kuru es biju redzējis. Es nespēju tā noraudzīties. Es piegāju viņai tik tuvu. Es uzrunāju šo princesi. Meitene sarāvās. Ātri norausa asaru. Mana klātbūtne izjauca šo perfekto telpu. Bet es nespēju neiejaukties. -vai Tu kādu gaidi? -Jā -Kāpēc tik skumja? -Viņš neatnāks -Kāpēc tad gaidi? -Esmu muļķe es nesapratu. No tās dienas es viņu satiku katru vakaru, kad rietēja saule. Un ik vakaru saņēmu tās pašas atbildes. Līdz es sapratu un.... Šodien viņa gaidīja mani. 21.06.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |