Naida cērmes sūc kuslo rumpi,
Sātanam dvēseli barojot.
Maitas smaka saceļ dumpi,
Dieva radības aizbaidot.
Zāle neaug, vairs nedzied putni,
Klusuma kliedzienā akmens raud.
Elsojot bezspēkā, paveras zeme –
Tādu ļaunumu nesakaut.
---
Laika lietus sadziedē rētas,
Pelēkai vērmelei asni dīgst.
Medū nejūt rūgtās pēdas,
Tikvien akmens – mēms liecinieks.
|