 (www.feini.lv) |
| Dadiņa : No coments |
| Kāpēc dažkārt dzīve ir tik sarežģīta? Kāpēc cilvēki sāpina viens otru? Kāpēc viņi meklē ideālus,lai tajā vietā samierinātos ar to, kas viņiem tiek dots un būt laimīgi? Bet viņi meklē kaut kādus dzīves ideālismus. Kāpēc cilvēkiem nav tās apziņas, ka viņi kādu sāpina līdz sirds dziļumiem, bet dzīvē jau vienmēr ir tā, ka viens nodzīvo pusi sava mūža ar sirds sāpēm, bet otrs to izdzīvo bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai nu viņš nav pietiekoši pieaudzis, lai to saprastu vai arī viņa jūtas pret otru cilvēku nekad nav bijušas tik stipras kā šim otram cilvēkam, tāpēc viņš arī nejūtas ne sāpināts, ne arī vainīgs, ka otram cilvēkam sāp. Es nesaprotu kā cilvēks vienu dienu saka to- ka Tevis dēļ būtu gatavs gandrīz uz visu, bet jau nākošajā tu viņam esi vienaldzīgs. Kā vienā mirklī var manīties pasaule, ja tu esi neīstajā vietā un laikā. Bet man visvairāk sāp tas, ka ir cilvēki, kas lasot šo te neredz tajā nekādu jēgu. Bet tagad man jau ir vienalga, galvenais, lai viņiem nekad nesāp tā, bet ja kādreiz sāpēs, tad cerams, ka viņi atcerēsies šo te. Es tiešām ceru! Kāpēc ar laiku cilvēki cilvēkos sāk saskatīt tikai slikto un aizmirst visu labo, kur paliek visi jaukie un labie brīži? Kur paliek viss labais cilvēkā? Tas laikam paliek pagātnē, jo otrs cilvēks atrod kaut ko labāku un savā labajā draugā(nu jau bijušajā) redz vienīgi sliktu, jo tagad viņam taču ir kaut kas labāks, kaut kas ideālāks? vai ne tā? Kas būtu ja visi pasaules cilvēki meklētu kaut ko labāku? Pasaule izmirtu savos trūkumos, jo nevienam vairs nebūtu pēc kā tiekties, vai arī cilvēki būtu tik aizņemti, ka savā tieksmē pēc ideālā pavadītu visu savu dzīvi aizmirstot par vienkāršo, bet tomēr mīļo! Tiekties pēc kaut kā labāka un ideālāka nav slikti, tāpat kā izdzīvot dzīvi visā tās krāšņumā? Taču galvenais atcerieties tiecieties pēc ideāla un dzīvojiet dzīvi tā, lai nesāpinātu sev mīļus un tuvus cilvēkus kuri vienmēr ir bijuši jūsu draugi! Varbūt ne tik ideāli kā tagadējie, bet tomēr jums mīļi un saprotoši! Un atcerieties, ka tās pirmās vērtības ir tās nozīmīgākās jo katra nākošā kļūst sliktāka, tikai to jūs neapzināsieties. Katrā cilvēkā ir trūkumi. Un ja jūs tos pamanāt tikai vēlāk un tikai tādēļ izjaucat draudzību, tad tas jau ir smieklīgi. Pirmie draugi vienmēr būs tie labākie, lai arī kāda būtu jūsu nostāja pret to. Bet tas ko es sapratu tagad, ka attiecības var izjaukt labu draudzību, jo viens grib palikt draugos, bet kā liekas otrs to vairs nevēlas. Un nebārstiet frāzes par kurām jūs neesat pārliecināts, jo varbūt pēc minūtes jūs to jau nožēlosiet? P.S. Ar šo es nevienu nevēlos mācīt, tikai likt cilvēkiem aizdomāties par dzīves īstajām vērtībām. Nevienu vārdā nesaucu, bet cerams īstie (īstais) cilvēks/i sapratīs manu domu ko šeit ieliku un apdomās savu rīcību? Tiešām ceru... 09.08.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |