 (www.feini.lv) |
| Margo : Nenopietna pasaka par krāsām |
| Mākonis bija atnācis pie Saules darīšanās. Saule aizmirsa pieslēgt debesu durvis, krāsas to izmantoja un pa varavīksnes tiltu aizšmauca uz zemi. Galu galā – cik tad ilgi var sēdēt debesīs un rūpēties par saullēktu un saulrietu krāšņumu, ja pasaulē ir tik daudz ko redzēt un darīt. Sākumā visas nedroši turējās turpat varavīksnes tuvumā, bet pamazām ziņkārība uzvarēja, un nebēdnes aizšmauca katra uz savu pusi piedzīvojumus meklēt. Zaļā krāsa atrada kuplu koku, iesēdās tā zarā un šūpojās. Pieskrēja vējš un jautāja, kā viņai labi ejot. Pateikusies par vaicājumu, zaļā krāsa lūdza, vai nevarot dabūt jaunu kleitu. Vējš samulsa – vai tad esošā neesot laba diezgan? Tik labi piestāvot valkātājas skaistajām acīm… Ak, šie vīrieši! Ko viņi jēdz? Ar jaunu kleitu acis būtu vēl skaistākas! Gaišzilā krāsa peldējās dzidrā kalnu ezeriņā, nespēdama vien rimties, un palika arvien zilāka. Labi, ka nejauši pamanīja dzelteno, kas turpat blakus pieneņu pļaviņā lēkāja uz vienas kājas. Abas, krastmalas zālītē apmetušās, tikmēr runājās, kamēr kļuva zaļas. Interesanti, kuru viņas tur tā aprunāja? Violetajai krāsai apnika slēpties ceriņos un piespēlēt meklētājiem laimesziedus. Viņa pārcēlās uz naktsvijolēm. Tās vakaros arvien kāds paosta, var slepus iekniebt tam degunā un no sirds izsmieties par pārsteigto ģīmi. Melnajai krāsai nepatika, ka viņu tumsā nevar redzēt. Tāpēc tā sāka izsekot cilvēkus dienas laikā, slēpdamās aiz viņu mugurām – lai Saule nepamana. Viņai tikai nepatika, ka netika saukta vārdā, bet nez kāpēc par Ēnu. Toties, kad ievēroja, ka ēnas ir visam kam – no sirds priecājās. Tikai žēl, ka krāsa vairs nebija īsti tumša. To gan var saprast, ja vajadzīgs tik daudz ēnu, melnā krāsa taču atšķaidās. Sarkanā krāsa visu mūžu bija cietusi sava sarkanā deguna dēļ. Nu viņa to apmainīja pret zilu. Kad pielaikoja, izrādījās, ka dabūtais ir zili lillā. Diez, vai tas bija izdevīgs darījums. Oranžā krāsa blandījās apkārt svilpodama. Nekas viņai īsti nepatika. Toties, kad pamanīja Fantas reklāmu, sajūsmā nostāvēja pie tās ilgu laiku. Te Saule viņu arī pieķēra. Tikai baltā krāsa bija palikusi uz vietas, varavīksnes tilta galā. Īstenībā jau viņa bija tā, kas citas nosūdzēja. Ej nu sazini, kurš ir balts no tiesas, kurš tikai izliekas. |
| (18.07.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |