 (www.feini.lv) |
| Margo : Mirtas Jāņu dziesmas |
| Tā mums darbā tāda ikgadēja tradīcija – līgonakti pavadīt visiem kopā, līdzi ņemam arī tos, bez kuriem līgot negribam. Vietas pietiek visiem – šefa dzimtas īpašumā, ko tagad gan apsaimnieko cita zemnieku ģimene, uz Jāņiem vienmēr ir sagatavota svinēšanas vieta – gludi nopļauts pļavas gabals mežmalā, kur pietiek vietas gan teltīm, gan ugunskuram, gan dančiem. Te varam justies brīvi, neviena netraucēti un nevienu netraucēdami, jo dzīvojamā māja atrodas krietni patālu. Visapkārt pļavu zaļums un bezgala plašas debesis pāri visam. Pilsētā nekad nevar redzēt tik daudz debesu. Bet te – uz kuru pusi skaties, visur tālumā zilgans apvārsnis. Tā pilsētniekam ir pilnīgi cita pasaule. Mēs šo pasākumu neuztveram kā obligātas piedevas mūsu lojalitātei pret šefu, vai arī kā savas karjeras kāpņu spodrināšanu. Nevienam netiek pārmests par citiem plāniem, tā ir tīri brīvprātīga padarīšana, bet citur pavadīta jāņunakts parasti netur līdzi šefa Jāņiem. Jā, mūsu šefs pats ir Jānis, un sieva viņam – Līga. Tīri banāli, bet fakts. Un ieskatījušies viens otrā arī līgovakarā. Viņiem ir pārītis ņipru bērneļu, un acīgās sievas ievērojušas, ka Līga atkal ir krietni kupla, runā pat, ka gaidāms vairāk par vienu… Nu, šefs mums kā jau šefs – savas firmas vadītājs. Diezgan noslēgts pusmūža vīrs, nopietns, lietišķs, nevienu kolektīvā nelaiž sev tuvāk par citiem. Galvenais kritērijs viņam – tavs padarītais darbs. Nepiedod nolaidību, melus un nodevību – pieķeršanas gadījumā alibi neeksistē. Kad kādu strostē, tad bāriens noteikti ir pelnīts. Ja kādreiz atļaujas pajokot, joku vēl ilgi atceramies, rājienu – to atcerēsies uz visiem laikiem.. Šefa māte Mirta ir spilgta personība. Viņa ir viens no šefa Jāņu pievilkšanas spēkiem, bez Mirtas tie zaudētu pusi no sava krāšņuma. Viņā jaušamas lauku saknes un vēriens, dzirkstoša jautrība un neizsīkstošs dzīvesprieks. Kaut arī gadu nasta nevarētu būt maza – dēls jau pusmūžā, toties enerģijas pārpārēm. Kaut mēs, jaunie, ar to varētu lepoties! Mums tikai jāmanās, lai turam viņai līdz. Mirtai ir talants visus iesaistīt, nevienu neatstāt malā, un to viņa prot izdarīt neuzbāzīgi – mēs visi labprāt piedalāmies, ja Mirta aicina, un cenšamies nepalaist garām neko no viņas sacītā vai darītā. Viņa pirmā sāk dziesmu vai danci, viņas ceptie pīrāgi ir visgaršīgākie un alus vissaldākais. Mirta nevar pieļaut, ka dēla vārdadiena tiktu svinēta bez viņas pašas darīta alus – pēc vecām receptēm brūvēts, tas katru gadu gaida mūs atbraucam. “Es ir no suitiem! Mana māte bij viena riktīga suitene!” Mirta atsaka, kad taujājam, kur viņai tāds milzums dziesmu pūrā. Bet ne jau tās vien, kas atmiņā – šefa māte savas līgodziesmas sacer uz vietas. Tās ir gan jautras, gan pikantas, gan dzēlīgas. Kad viņa grib kādu apdziedāt, netiek taupīti ne savējie, ne svešie. Ja kāds apvainojas – nu, tad tam te vienkārši nav ko meklēt. Lūgta atkārtot kādu no tikko dziedātajām dziesmām, Mirta atmet ar roku – no mutes ārā, no sirds nost. Neatceroties. Tāda pati līgošana arī šogad. Atkal esam kuplā skaitā – gan savējie, gan savējo savējie, teltis aug kā sēnes, tfu, tfu, cerams – lietus nebūs. Groziņi un grozi tukšojas, mielasta galdi latviski piekrauti līdz lūšanai, goda vietā ar ozola vītni apvīta Mirtas milzīgā alus kanna, kas rīta gaismu pilnīgi noteikti sagaidīs sausa. Pūlī Mirtu viegli atrast – kur tas lielākais troksnis un smiešanās, tur arī viòa, kā tāda bišu māte savā saimē. Dzirdu viņas spēcīgo, mazliet suitisko balsi dziedam: Es izslaucu bankomātu Pašā Jāņu vakarā, Bleķa kaste iemāvās – Ko darīsi paģirās? Smieklu vētra aprij viņas tālākos vārdus. Skatos – tur arī šefs ar savu Līgu, mājīgu, apaļīgu, gados stipri jaunāku blondīni. Turpat spriņģo abi mazie – puika un meitene. Viens tēvā, otrs mātē. Kaut nu trešais būtu atsities vecmāmiņā! Bet Mirta ņemas aplīgot savējos: Jānis kāpa ozolā Pēc tā Līgas vainadziņa, Kad lejā attapās, Jaunie džinsi lupatās! Kupla, kupla Jānim sieva Jau kuro mēnestiņu, Kad atskries Jāņabērni, Tad būs diža skaitīšana! Nu re, visi ģimenes noslēpumi kā uz delnas, nekādas čukstēšanās pa kaktiem. Mirta sarunājusi vietējos muzikantus – plenči gan ir, bet īsts muzikants jau var spēlēt kaut rāpus! Visi trīs zildeguņi rauj vaļā ar iedvesmu (gan jau ne ar to vien!), kājas pašas cilājas izmest kādu loku uz gludi pļautā zāliena. Neviens nav mudināms, kamēr muzikanti atvelk elpu un ievelk pa šļukai, Mirta visus iesaista vecās, vienkāršās un jautrās rotaļās. Šefs, platu smaidu noslēpis zem kupla ozola vainaga, šovakar reti runīgs. Apkārt valda omulība, visiem ir patiešām labi. Dzirdu Mirtu laižam vaļā jaunu dziesmu: Visu nakti vandījos, Papardīti meklējot, Resnu ērci gan atradu Mīkstākajā vietiņā! Sargieties, jaunas meitas, Ar tām zīda biksiņām, Mūsu puiši lielījās Sakurt jestru uguntiņu. Nē, šitai sievai gan nekad teicamā nepietrūkst! Ne velti mums darbā ieviesies paslepens lāsts:”Ka tevi, šefa māti!” Mēlīte viņai šerpa, acs vērīga. Nezin, vai viņa nekad nepiekūst? Piekūst jau gan. Kad pļaviņa atkal dip dejotāju soļos, Mirta aizelsusies atkrīt man blakus. Neesam pārāk tuvu pazīstamas, bet viņa prot tevi uzrunāt tā, ka uzreiz jūties savējais. Arī tagad vecākā sieviete man uzsmaida tik silti, ka nenoturos pajautāt:”Kur jūs ņemat spēku šitā līgot?” “Laikam jau citādi nevaru!” šefa māte atsmej, bet tad viņas seja kļūst nopietna un skatiens aizklīst uz tālo apvārsni, kas sārtojas rītausmā. Mirta ierunājas pavisam citādā balsī – paklusā, tumšākā:”Jāņi man tādi sevišķi svētki. Ne jau tāpēc vien, ka dēlam Jānis vārdā. Un ne jau tāpēc, ka es pēc dabas būtu vienmēr priecīga, ne uz to pusi. Gan jau manējiem diezgan iznācis no manis paciest.” Nezinu, ko atbildēt negaidītajiem vārdiem, bet Mirta to nemaz negaida, runā tālāk kā pati sev: “Jaunība mūsu paaudzei nebija viegla, nācās smagi strādāt un cīnīties par izdzīvošanu. Bet jauni bijām tāpat kā jūs šodien, tāpat gribējās lustēties, dziedāt un dancot Varbūt tas notika vienkāršāk, bet tikpat jautri, paši bijām dulli diezgan, šņabīša mazāk vajadzēja. Kur jaunība, tur mīlestība, arī man tā nepagāja secen. Iemīlēju savu Kārli, ak vai, mīlēju viņu no visas sirds, cik vien spēju. Viņš arī rādījās mani mīlam, dzērām kāzas, drīz vien atskrēja Jānītis. Šajās pašās mājās strādājām un gādājām, divi jauni veseli cilvēki taču visu spēj! Es biju laimīga, plecu pie pleca ar savu Kārli, vakaros pēc smagā darba karoti pie mutes bija grūti dabūt – bet pacēlām paputējušo saimniecību, vīrs strādāja ceļu daļā, likās – viss ir tik labi. Nolēmu sarīkot mūsu mājās lielu līgošanu – lai nāk visi apkārtnes ļaudis un paskatās, ko mēs no tā grausta esam uztaisījuši, lai redz, kā ar darbu var visu ko panākt. Darīju alu, sēju sieru, pušķoju māju – diena bija par īsu, nemaz nepamanīju, ka mans Kārlis tāds kluss. Līgovakarā, visu salikusi kā nākas, uzvilku tīrus brunčus, saspraudu matus un gāju ar vīru par ugunskuru parunāt. Skatos – Kārlis arī pārģērbies, bet par daudz labi, tā kā uz pilsētu braucot, nevis kā līgošanai. Un tad viņš man pateica, ka ejot prom, pavisam. Negribot un nevarot te palikt. Šķiršoties no manis, māju un zemi atstāšot dēlam. Viņš tādu dzīvi nespējot izturēt. Tas viss. Blakus koferis, sakravāts jau iepriekš, seja mierīga, acīs ne nožēlas, nekā. It kā nebūtu ne mūsu mīlestības, ne kopīgās dzīves, ne mūsu dēliņa… Briesmīgāku brīdi savā dzīvē neatminos piedzīvojusi. Vārdi mutē likās iesaluši. Tā viņš arī aizgāja, atpakaļ neskatīdamies. Bet man bija jāpaliek – ar savu izpostīto dzīvi, ar mazo dēliņu, kuru tēvs tik viegli atstāja, ar līgovakaru, kuru nu kaut kā vajadzēja aizvadīt… Neatceros, cik ilgi tā stāvēju. Pienāca Jānītis, apķērās man ap kāju, pastiepa uz augšu mazās roķeles. Actiņas tādas zilas, zilas, gluži kā tēvam… Tajā brīdī kaut kas notika. Tā arī nenoraudāju nevienu asaru. Nāca līgotāji, visus laipni uzņēmu, par Kārli teicu – steidzami bija jābrauc pie radiem uz Rīgu. Tas bija varens līgovakars, mūspusieši prot svētkus svinēt. Es pati sevi nepazinu – kur man radās tā jautrība un spēks, dejoju, dziedāju, uguns bija papēžos un dvēselē… No tās reizes es nevaru Jāņus nesvinēt, tad būtu kā padevusies, tad nebūtu stiprāka par to, kas pameta mani vieglas dzīves dēļ. Izšķīrāmies bez izrunāšanās – ko tā vairs būtu līdzējusi. Tēva īpašums palika dēlam, mantojis arī viņa noslēgto raksturu, dažkārt man tīri bail – ja nu ko pie sevis izdomā un sagriež visu dzīvi kājām gaisā – kā toreiz Kārlis… Izaudzināju, izskoloju, bet laukos nepalikām – lai nu šī zemīte baro citus. Tomēr līgovakarā es gribu te būt, priecāties, svinēt uz nebēdu – it kā Kārlis varētu redzēt, ka nav mūsu dzīvi salauzis. Varbūt redz arī – dzirdēju, ka Rīgas dzīve tāpat neesot bijusi viņam laba diezgan, sācis skatīties pudelē, nu jau esot tai pusē, kur rokas darbā vairs nav jānosmērē…” “Re, saulīte jau rotājas!” Mirta iesaucas pavisam citā balsī, apskaužami viegli pielec kājās un metas ļaužu pūlī, kur kā pēc komandas tūliņ uzvirmo jautrība. Drīz dzirdu viņas skanīgo balsi dziedam: Kam apsmēji manu Jāni Par zilām actiņām, Nu pašam zili mellas Uz divām nedēļām! Pirmie Jāņu rīta saules stari sveicina rasainās pļavas, priežu galotnes, zaļo plašumu visapkārt. |
| (24.07.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |