 (www.feini.lv) |
| Santa Ze : Epizode XXIV |
| Kā gan viņi spēj sagriezt domāšanu reproduktīvajā virzienā! Kāpēc es tā nevarētu? Bet mani pat atbilde vairs nemaz neinteresē, jo tāpat vienalga. Jā, atkal sēžu uz palodzes savā istabā. Un kā jau pēdējās divās dienās solīja metereologi – ārā lija pelēks un bezdvēselisks lietus. Vai gan lietum vajadzēja būt jel kādai dvēselei? Nešķita arī šis jautājums īpaši svarīgs, lai domātu kaut vienzilbīgu atbildi. Vispār nebija nevienas atbildes, kuru gribētos atbildēt, tikai jautājums ar neizpratnes piegaršu – kas gan notiek!? Ak vai! Atkal nedomājas neviena atbilde. Manā galvā ir vairs tikai saruna. Saruna ar to pašu mērkaķveidīgo psihopātu, kurš mani ir novedis līdz šim nevīžīgajam un apbružātajam jautājumam. Tas bija vakarrīt, kad viņš atnāca. Saprotams, ka viņš atnāca, jo gribēja. Laikam loģiski. Un tad divas stundas vēlāk saruna uz grīdas blakus divām tējām. - Kad tu reiz pieņemsies prātā? - Maksi! - Kate? - Kas tas par jautājumu? - Vienkāršs paplašināts teikums ar jautājuma zīmi galā. - Pag, pag! Kādu tu atbildi gribi dzirdēt? - Saprotamu. - Vai tad es esmu nesaprotama? - Nē, tikai visbiežāk ar dumjām atbildēm. Tak` nopietniem jautājumiem ir nopietnas atbildes! - Tad uzskati, ka nekad nepieņemšos prātā. Nu vismaz ne tevis dēļ, ja tu tā. - Ja es tā, tad ar mums – nekā. - Tu saprotami pats tagad diez ko nerunā. - Cauri! - Finito un kaput? - Pareizi saprati, meitēn! - Nesauc mani tā! - Kā vēlies. - Tad ej prom! - Vēlāk piezvanīšu tev. - Kāpēc gan? - Vai tu esi vēl dzīva. - Maksi! - Kate? - Tevis dēļ jau nu nemiršu. Tinies knāpsli! - Valdies, Kate! - Kā tad! Prom! Jā, viņš piezvanīja un es pacēlu. Viņš centās atvainoties un skaidrot, ka tā negribējis, ka blā, blā, blā, visbeidzot, lai viss atkal būtu labi. Un tad es nodomāju – tas knāpslis-mērkaķ-pēcpuse lai iet pa gaisu! Galu galā – viņa dēļ es netaisos mainīt sevi. Bet nu jau otro vakaru manā galvā ir pustukša iela ar pelēku un bezdvēselisku lietu. Jo es vairs īsti nesaprotu kas notiek, jo tas bija graujošs un neaizmirstams laiciņš – šī saruna bija kā kārtīgs spēriens skaistā kūkā. Jācep jauna kūka! Tikai tagad ar ko sākt – ar jaunās kūkas cepšanu vai vecās savākšanu, vai vispār pāriet uz Lego klucīšiem? Bet tomēr ir tas savādais un velkošais meldiņš manās smadzenes rokās iesēdies un kaut kā sāls šķīdums no dziedzeriem acīs spraucas laukā. Lai gan – par ko tad īsti? Bet ko padarīt?! |
| (07.08.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |