 (www.feini.lv) |
| Ligita Abramenko : Veltījums manai mātei |
| Ai ,māmulīt,kā tevis pietrūkst, Sirds vēl neizsakāmi smeldz. Tu biji man kā stariņš saules, Kā ūdentiņš kur veldzēties. Tavs smaids bij labestīgs un sirsnīgs, Tavs skatiens patīkams un mīļš, Kad tu pie manis klusi nāci Nāci bēdās mierināt,. Atceros kā bērnu dienās, Pie tevis bieži pieglaudos Un arī vēlāk dzīves ceļā, Tu savās domās nāci līdz. Bet nu ir pieklusuši tavi soļi, Nu vairs neskan tava balss., Nu tu mūža miegā dusi, Un nedzirdi tu mani vairs. Ai ,kā pietrūksti man ļoti. Sirds vēl nevaldāmi sāp! Vairs tikai atmiņās un domās tālās Es viesojos pie tevis,māt. Bet kad reiz beigsies mana dzīve Un kad vairs nejaudāšu iet, Tad kautkur aukšā debess dzīlēs, Mēs reiz atkal tiksimies. Publicēt. |
| (07.08.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |