 (www.feini.lv) |
| Kristofs Girgensons : Atstarojošās līnijas |
| Atstarojas līnijas asfaltā. Ceļš vijas čūskas līkumos un mežs slīd aiz loga. Tu vadi mašīnu klusumā no manām bērnībsgaitu vietām. Skumjās un savaldītas asarās grimstu. Vēlos Tevi apņemt, piekļauties Tev... Rast mierinājumu. Vēlos... Bet baidos to lūgt! Un tanī pašā laikā cenšos ticēt mūsu nākotnei. Ar skatu uz gaišumu. Pazib ceļa stabi, līdzīgi kā manas bērnības vasaras. Un mūsu kopēja vasara. Un braucam pretī mājām. Ceļam kļūstot arvien līkumainākam. Tā patās kā mūsu attiecībām un dzīvei. Un vēlos atgriezties bērnībā, bet jau kopā ar Tevi! Un bezrūpībā izbaudīt to! Bet .... Bet tas nav iespējams. Tie ir sapņi! Tā patās kā mūsu nākotne! Kura vis noteik savādāk, kā pirms gada cerēts! Un atkal kādā vakarā atstarojas līnijas asfaltā. Un zib izgaismotie ceļa stabi. Šoreiz man traucoties pie Tevis un cerot, ka varbūt... Ka varbūt atgriezīsimies pērnajā gadā! |
| (17.08.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |