Mirdzošas pērļu asaras
Pār kristāla vaigiem rit.
Tās apraud aizgājušās vasaras,
Kad pulkstenis divpadsmit sit.
Tad tās pārvēršas plaukstošās rozēs,
Kas ūdens pilienu gaida.
Un izaugot lēni tabakas dozēs
Ar saviem asumiem baida.
Tu izliecies smaidam,
Kaut sirdi Tev plēš.
Un pats dzirdi sevi vaidam,
Kad dvēseli noplosa vējš.
Un tad beidzot pienāk tā diena,
Kad nav vairs jāizliekas Tev.
Tā ir tik pasakaini viena,
Jo esi atradies pats sev! |