Laukā pie smilšu kastes sēd Luīze
Un prāto, cik jokaina pasaule
Viņai nerūp, kādi ir viņas mati
Viņai nerūp, kāda ir viņa pati
Vējš kauc koku galotnēs
Zari rīvējas cits pret citu
Sirdspuksti divu saulrietu garumā
Beigušies
Kaut nebūtu viņi tā steigušies |