 (www.feini.lv) |
| Gita Vimbsone : Par vēlu - mīļais! |
| Viss ko jūtu ir mīlestība, Mīlestība, ko jūtu pret tevi! Jo vairāk raudu, jo vairāk ilgojos pēc tevis! Cik mokoša ir apziņa kas notiks rīt, bet vēl mokošāk ir tas, ka nezinu kad atkal redzēšu tevi. Tik mokoši ir nezināt,kad atkal saņemšu tavus skūpstus, Kad redzēšu tavu smaidu. Es dzirdēju, ka esi melojis man, man to teica saulriets, vai atceries,kad bijām pie jūras? Tu solījies man nemelot, tu zvērēji pie saulrieta, tu zvērēji man... Tas bija sāpīgi - kā duncis mugurā, tāda sajūta, ka zeme zem kājām griežas un saule ap zemi sāk griezties... Viss sagriezās kājām gaisā, Tu meloji... Bet nespēju uz tevi dusmot ilgi, atliek tikai skūpstu tev man sniegt, un viss pagaisīs,kā tauriņš pazūd zāles stiebros... Bet tevis nav, jau iet dienas, tevis nav! Es ļaujos izmisumam Es ļauju asarām plūst pār vaigiem... pār vaigiem,kas smaidu vairs nepazīst! Es ļaujos žiletei pār vēnām slīdēt. Es jūtu kā asinis no manis iztek... Es nespēju tevi nemīlēt...es nespēju dzīvot...bez tevis Bet asinis gāžas aumaļām, kā tumšs,mutuļojoš jūras vilnis... Jau paskrien dzīve garām, tā vairs nav krāsaina, tā ir tik melnbalta. Asinis apņem manu ķermeni, Es saucu tavu vārdu, viens vienīgs klusums, tik pulkstenis nosit launaglaiku! Vēl pēdējo reizi manu acu priekšā, es redzu tavu seju... Un pēkšņi visa pasaule apstājas šeit,šajā brīdī, šajā vietā... Kā tev patika apskaut savās rokās aukstu,nekustīgu ķermeni? Kā tev patika skūpstīt lūpas, kuras vairs neatbild uz taviem skūpstiem? Kā tev patika pieskartis maniem melnajiem matiem, kuri vairs tā nemirdzēja? Mīļais-par vēlu nāci tu! Jau savu dzīvi beigusi es biju... Par vēlu tavi skūpsti, par vēlu tavas asaras! Bet kad apskāvi mani, vai juti manu sirdi vēl pukstam? Tā pukstēs mūžīgi, tā pukstēs tev! Vai atceries to reizi pie jūras...kāpēc? Jā,mani aiziešanas svētki bija jauki, daudz cilvēku, tas jau nekas, ka lielāko daļu nepazinu, galvenais,lai daudz izskatās! Mīļais - vai redzēji manu zilpelēko ķermeni guļam zārkā, kas apklāts ar baltām rozēm? Vai redzēji manas krīti baltās lūpas? Baisi, vai ne!? Bet nepārdzīvo,es mīlēšu tevi, Es ceru, ka tur, pamesto dvēšeļu kambarī būs silti, jo tavs siltums, man vienmēr ir pietrūcis! Labi, es nu iešu, tikai neaizmirsti mani lūdzu! Lūdzu noliec septiņas sarkanas rozes man uz kapa un savu foto ieliec zārkā, tieši man zem galvas! Paldies - mīļais, Paldies... |
| (10.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |