 (www.feini.lv) |
| Ledus : Nakts |
| Sieviete ar melniem matiem nogūla pār zemi. Acis tai arī bija melnas. Un sirds... emociju kamols. Sasēja ļaudis tumsā. Pazuda stress, kauns, cilvēki atbrīvojās. Klusums... Vai klusums? Nē! Čuksti, smiekli, vaidi. Nepārtraukta kustība, rosība, nemiers. Zvaigžņu pielietā gaismā esam mežā. Māsa nakts ar mums spēlējas. Tumši gari skrien aplī. Slēpjas aiz kokiem un sūnu ciņiem. Sajūtam nedaudz bailes. Vieglas trīsas pār augumu. Spēlētāji aizraujas. Rausta mūs aiz matiem, rokām, teic, lai mēs pievienojamies rotaļā. Noteikums tikai viens – jāsasniedz vislielākā bauda. Aizraujamies. Pieaug adrenalīns, paātrinās kustības. Spēlē iesaistās jauns dalībnieks. Mēs nezinām tā vārdu, neredzam seju. Nakts to slēpj un dara noslēpumainu. Izjusts pieskāriens. Telpa starp mums pilna emocijām. Apslēpts kliedziens. Mēs pazūdam. Aizmirstam, kas esam, aizmirstam svešinieku, saplūstam ar nakti. Tā uzsūc mūsu jūtas, slēptākās kaisles. Nejūtam kaunu, nejūtam domas. Klusums... Nē! Rītausma... Sieviete ar melnajiem matiem savelk savus lakatus. Aiziet ar iegūtiem pārdzīvojumiem, tādēļ viņai sirds tāda... karsta. Mēs stāvam uz ceļa. Vējš. Tukšums par laukiem gaudo. |
| (10.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |