 (www.feini.lv) |
| gramatas : Pirms 25 gadiem... 4.daļa |
| Pēc laullību ceremonijas devāmies apraudzīt brāli, kurš turpat netālu dienēja. Mums sīki izstāstīja ceļu, kā nokļūt līdz kazarmām, kuras bez pūlēm arī atradām. Uzzinot par mūsu ierašanos, bralis tika atbrīvots no savu pienakumu pildīšanas, un pārģērbies civilās drēbēs, piebiedrojās mums uz pāris stundām, un visi kopā devāmies apskatīt pilsētu un paēst pusdienas kādā pilsētas ēdnīcā. Ainārs izskatijās diezgan dzīvespriecīgs un ar dzīvi apmierināts, tikai sūdzējās par miega trūkumu, jo šeit nekādi nesanākot pietiekami pagulēt, un esot sailgojies pēc kotletēm un karbonādēm, vai kadiem citiem gaļas izstrādajumiem, jo dienestā tādi labumi varot tik sapņos rādīties. Mēs jautri pavadījām to mazo laiku, kurš tika atvēlēts Aināram pabūt kopā ar mums, un brālis visu laiku stāstīja jautrus atgadijumus no savas armijas dzives. -Pie mums nesen atvests jauniņais no kautkādiem kalniem, kurš visu dzīvi tikai aitas vien ganijis, un tagat viņš katru piektdienas vakaru, kad ejam uz pilsētu, skrien mums pa priekšu, saukdams, kurā vietā un cikos iedegsies kādai kafejnīcai vai kinoteātrim reklāmas ugunis, - stāstīja Ainārs, bet mēs jautri smējāmies, un es priecājos par savu lielo brāli, ka vismaz viņam klājās diezgan ciešami, esot prom tik tālu no mājām. Pastāstiju Aināram par Edgaru, ka viņš dien pie Gruzijas un Turcijas robežas, ka viņam neiet tik jauki, un vēl pasūdzējos, ka reti pienāk no viņa vēstules, tādēļ pēdējā laikā nezinam, kas ar viņu noticis. Ziņās varēja Visu ziemas lielāko daļu nostrādāju praksē, un visvairāk mani kaitināja plūdi, kuri atkārtojās ik dzirdēt par nemieriem tajā rajonā, kur dien Edgars, tādēļ bijām noraizējušies par viņu, vai kas nav atgadijies, ka nav nekādu ziņu. Nākošajā dienā mums jau vajadzēja braukt mājās, un vakarā sajutu nelielas skumjas par tik īso viesošanos Ternopolē, jo gribējās vēl apskatīt tik daudzas vietas, un ar šejienes jauniegūtām draudzenēm nebiju paguvusi kārtīgi pat izrunāties. Vakarā ilgi sēdējām un runajāmies par dažādām lietām, un Oksana man solijās rakstīt vēstules, kurās pastāstīšot visus jaunumus, ja tādi būšot. Ļoti aizkustināja šo cilvēku sirsnība un vienkāršība, ar kādu viņi mūs bija sagaidijuši un izmitinajuši šīs trīs dienas, un uz atvadām pasniedza mums nelielas dāvaniņas pateicībā par to, ka neskatoties uz tālo braucienu, bijām visa ģimene ieradušies uz Ruslana un Marijas kāzām. Pēc diviem gadiem es saņēmu ielūgumu uz Oksanas kāzām, bet jau vairs netiku uz Ukrainu, jo jau bija lielākas problēmas ar aizbraukšanu, un vajadzēja vairāk laika veltīt nopietnām darba lietām. Bieži saņēmu vēstules no citām meitenēm arī, ar kuram biju iepazinusies kāzās, bet ar laiku atradās arvien mazāk laika aizrakstīt vēstules, un pamazām kontakti izzuda, tikai ik pēc pieciem gadiem saņēmām viena otrai sūtītu kādu ziņu par pārmaiņām privātajā dzīvē. Mājup brauciens šķita daudz īsāks, kā brauciens uz Ternopoli, lai gan ļoti gribējās pagarināt mājās braukšanas laiku. Ukrainā visu laiku bija turējies jauks un saulains laiks, bet jau tuvojoties Latvijai, laiks pasliktinājās, un līdz pat Rīgai debesis bija nomākušās un smidzināja sīks apnicīgs lietus. Iebraucot Rīgā, lietus uzdzina skumjas, kuras pārgāja tikai, kad devos uz skolu, jo vajadzēja kādam pastāstīt visus savus piedzīvojumus. Uzsākot jauno mācību gadu, vajadzēja daudz centīgāk mācīties un gatavoties gala eksāmeniem, ar kuriem mūs baidija priekšmetu pasniedzēji un meistare, bet mēs tikai smaidijām, jo neticējām meistares pareģošanai, ka drīz nevarēsim atrast darbu, jo laiki mainīsies, un bezdarbnieku kļūs ar katru dienu arvien vairāk. Drīz vien mums par to nācās pārliecināties, jo praksē daudzas meitenes no konditorejas ceha un virtuves tika atlaistas štatu samazināšanas dēļ, un jau sāku bažīties, vai pareizi esmu izvēlējusies sev profesiju. Visu ziemu nobraukāju uz skolu un praksi, cītīgi mācoties, un arvien vairāk laika pavadot kopā ar kursa biedriem, biju sākusi regulāri smēķēt, un to jau bija uzzinājusi arī mamma, bet neko nosodošu neteica, un vispār manā dzīvē mamma nekādi nejaucās, pat neinteresējās par panākumiem mācībās. Mamma mani atcerējās tajās reizēs, kad tuvojās stipendijas diena, bieži palūdza kautko nopirkt no pārtikas, vai vienkārši paprasija man naudu. Lai arī mamma strādāja, un tētis arī saņēma labu algu, un bieži nesa mājās prēmijas, mums mājās vienalga naudas vienmēr pietrūka. Kur pazuda nauda, es tā arī nesapratu, jo ēst mēs neēdām nekādus cepešus, un no drēbēm arī neko nepirka neviens, bet sev un Inesei es pati gādāju, lai būtu ko vilkt mugurā uz skolu. Ziemā vienīgā naudas izdošana bija mana un Ineses dzimšanas diena, bet dāvanas no vecākiem mēs parasti saņēmām tīri simboliskas, vienīgi draugi parasti uzdāvināja kautko vērtīgāku. Vismīļākie un jaukākie jau no mazām dienām man bija kļuvuši Ziemassvētki, un eglīti jau nesām mājās uz ziemssvētku laiku, lai gan daudzi nesvinēja šos svētkus un prātoja, ka nest mājās eglīti ir krietni vien par agru. Lai arī mana omīte un krustmāte īsti Dievam neticēja, viņas man bērnībā stāstīja stāstu par Jēzus dzimšanu un krustā sišanu, un man ļoti patika šis stāsts, un ar mazām uguntiņām acīs dzedzinajām svecītes eglē Ziemsvētku vakarā, un jau paaugusies, šo stāstu stāstīju mazām māsām, lai viņas saprastu, kamdēļ tiek svienēti šie svētki. Ar atmodas laiku jau visā valstī atgriezās senā tradīcija svinēt šos svētkus, un arvien vairak saradās ticīgo, kuri sita ar kulaku pie krūtīm un bļāva, ka tic Dievam, bet es nesapratu, vai es ticu viņam, vai nē, bet svētki man likās ļoti skaisti un ģimeniski. Bieži vien pēc eglītes uz mežu gāju es ar kādu no māsām, un nācās nostaigāt lielus gabalus, lai atrastu kādu smuku egli ar zariem no visām pusēm, jo bieži vien ar sniegu apsnigušās egles visas izskatijās kuplas un skaistas, bet atlika nopurināt sniegu, kad atklājās tikai pāris pliki zari. Eglīšu rotāšana arī bija manā pārziņā, un istabu kartošana arī notika manā vadībā, un mazās māsas tad purpinādamas un dusmojoties uz mani tīrīja katra savu kaktu, bet es berzu virtuvi, priekšnamu, savu istabu un viesistabu, lai svētkus sagaidītu tīrā mājā. Mamma zināja daudzas tradīcijas, kā svinami dažādi svētki, par kuriem mums skolā vēl nebija neko mācījuši tajos laikos, un es ļoti apbrīnoju mammu par to, ka tik dažādu informāciju var paturēt galvā tik ilgi, un atcerēties visādas nianses, kuras raksturoja dažādus svētkus. Ziemassvētkos lējām laimes, un mamma stāstīja, ka senāk kaimiņi gājuši viens pie otra, pārģērbušies par dažādiem zvēriem un citiem sadzīviskiem tēliem, un es bieži iegrimu grāmatu un sapņu pasaulē, un iztēlojos sevi dzīvojam pirms divsimts gadiem bez elektrības un ar citādiem dzīves tikumiem un pavisam atšķirīgu sadzīvi. Mācoties pamatskolā, biju iemācījusies adīt gan cimdus un zeķes, gan džemperus, un garos ziemas vakarus pēc skolas, kad ārā bija pārāk auksts, lai kautkur dotos izklaidēties ar draugiem, pavadiju sēžot ar adīkli savā istabā vai pie televizora. Nekas diži skaists man nesanāca, jo dzijas mums bija tikai tik daudz, cik no veciem izārdītiem džemperiem. Daudz lasiju grāmatas, un atklāju, ka vislabprātāk lasu stātus par zinātnisko fantastiku vai detektīvus, bet ļoti patika lasīt arī mīlas romānus, kurus lasot, bieži kāds no mājiniekiem mani pieķēra birdinot asaras. Otro kursu pabeidzu ļoti labi, mani atzinīgi novērtēja meistare un spectehnoloģijas pasniedzēja, vienīgi ķīmijas skolotāja mani bieži dzina ārā no klases, pat nesakot vēl stundu. Reiz ķīmijas stundā pasniedzēja izklāstīja jaunu tēmu, un pārjautāja, vai viss skaidrs, bet es neko īsti nebiju sapratusi no rēķināšanas ķīmijā, un piecēlusies no sola, tā arī paziņoju: -Skolotāj, man nav skaidrs, kā rēķināt jaunos uzdevumus, - noteicu, un pamaniju skolotājas seju dusmās piesarkstam, un viņa iemeta man ar tāfeles lupatu, nosakot: -Vajag sekot līdzi stundai, un klausīties manā stāstījumā, nevis ar blakus lietām nodarboties, - bet es sajutos apvainota, un metu pupatu atpakaļ skolotājai, un atcirtu: -Lai cik uzmanīgi es klausos, es nevaru saprast jauno tēmu. Grūti paskaidrot vēlreiz? - bet otreiz vielu skolotāja neskaidroja, bet izdzina no klases: -Laukā no klases, negribi mācīties manā stundā, ej sēdi picērijā. Ja kāds vēl grib iet ārā no klases, var to darīt tūlīt. - Piecēlās lielākā daļa grupas, un mēs visi devāmies uz picēriju, kur jautri paēdām, un vēlāk devāmies uz mājām, jo stundas vairāk nesekoja. Nākošajās stundās, ienakot ķīmijas skolotājai, viņa nosauca vairākus uzvārdus, un lika tiem iet ārā no stundas, tajā skita ari mani. Vēlak mēs pasūdzējāmies meistarei par ķīmijas skolotājas uzvedību, jo gandrīz visai grupai bija sliktas atzīmes un nesaskaņas ar pasniedzēju, un pēc neilga laika mums ķīmiju nāca pasniegt cits pasniedzējs, un mēs labojām sliktās atzīmes, lai atestātā nepaliktu nesekmīga atzīme. Pavasarī, kad kārtoju eksāmenus otrajā kursā, mamma aizbrauca uz Gruziju apciemot Edgaru, jo joprojām no viņa nebija nekādu ziņu. Mēs tikai zinājām, ka tur patreiz notiek lieli nemieri, un nekāda satiksme un sakari nedarbojas. Atbraukusi no Gruzijas, mamma mums stāstija šausmu lietas, kas sākušās jau vilcienā. Nemiernieki apturēja vilcienu,jo bija izjaukuši sliedes, un pārbaudot pasažieru mantas, atņēma visu, kas viņiem likās noderīgs. Pamanijuši vagonā braucam divas jaunas meitenes, viņi pavēlēja meitenēm doties viņiem līdzi, bet viņu līdzbraucējs, kāds jauns puisis, pretojās un mēģināja iebilst, taču bandītu bija krietns vairākums, un puisis tika smagi piekauts, bet meiteņu histēriskos kliedzienus vēl ilgi varēja saklausīt no tālienes, un pasažieriem nācās tos klausīties, jo neviens nekādi nevarēja viņām palīdzēt. Mamma brālim veda cigaretes, bet bandīti tās visas atņēma, un lika novilkt arī mammai parastu rokas pulksteni, kuru mamma nēsāja jau vairākus gadus, un jau bija stipri palietots ikdienā. Ap vilcienu notikusi arī apšaude, un tika nošauts pavadonim līdzi paņemtais mazais dēlēns, kurš turpat ar citiem pasažieriem slēpās no bandītiem. Pavadonis attaisija vagona durvis otrā pusē uz vīnogulāju plantāciju, un mudināja visiem doties prom no vilciena, bet pats palika pie sava mazā mirušā zēna. Vēl ilgi pārdzīvoju par mammas stāstīto, un jutu lielu atvieglojumu, ka nebiju braukusi mammai līdzi šajā braucienā, jo pat nenojautu, kā šis brauciens būtu man beidzies. Pa vīnogulāju nožogoto lauku bēgļi tika līdz lielceļam, kur ar karavīru palīdzību smagajās mašīnās tika nogādāti tuvakajā pilsētā. Mamma daudzu karavīru pavadībā tika aizvesta pie Edgara uz viņa dienesta vietu, un tapat atvesta atpakaļ, un pēc pāris pavadītām dienām stacijā, devās mājās. Mani vēl ilgi mocija dažādas šausmīgas domas par meiteņu likteni, kuras vardarbīgi tika aizvestas prom no vilciena, un bieži domāju par pārējo pasažieru likteņiem, kuri brauca tajā unEdgars pārbrauca mājās vasarā, un pirmās dienas gulēja gultā un ēda, izgulēdams miega badu, un izbaudīdams mieru un mājas atmosfēru. Vēlāk ar mammu devāmies pirkt brālim apģērbu, jo Edgars bija kļuvis plecīgāks, un pastiepies augumā, un vecās drēbes nekādas labās jau arī nebija palikušas, un gribējās brāli sapucēt drusku. Kamēr brāļi dzīvojās pa armiju, jau biju vairāk sapazinusies un sadraudzējusies ar Edgara un Aināra draugiem, un tagat Pēternieku puiši ļoti bieži brauca parunāties vai tāpat apraudzīt mūs. Olainē dzīvoja mana bijusī klases biedrene no pamatskolas, un iestājoties siltākam laikam, devos viņu apciemot, jo adresi zināju, bet viņas mājās nebija, un durvis atvēra tēvs, kurš pastāstija, ka Una aizbraukusi uz kādām sacensībām. Nolēmu, ka ienākšu kādu citu dienu, un palūdzu Unas tēvu pabrīdināt Unu par manu apciemojumu, jo ļoti gribēju viņu satikt. Kāds Edgara draugs mani bija uzaicinājis ciemos uz dzimšanas dienu, un ļoti gribēju Unu iepazīstināt ar šo puisi, un arī vienai iet ciemos pie puiša nemaz negribējās. Bet Una neparādījās tuvakajās dienās, un ciemos aizgāju viena pie Aivara. Iepazīstinājis ar savām māsīcām, kuras jau svinējās, sāku ar vienu no viņām runāties. Aivars par viņu bija izteicies vislabāk, un arī sarunājoties pati to atklāju, kad pēkšņi Aivaram pie durvīm atkal kāds zvanija, un atverot durvis, Aivars man zīmīgi piemiedza ar aci, un paveroties uz durvīm, ieraudziju ienākam savu brāli Edgaru, un vēl dažus puišus, kuri arī bija ieradušies apsveikt savu draugu dzimšanas dienā. “Nu jā, man vēl tikai brāļa te trūka pilnai laimei klāt pie alkohola un cigaretēm”, nodomāju, ieraugot brāli. Es joprojām stāvēju pie galda istabā ar dzērienu glāzi vienā rokā, un cigareti otrā, un vēros uz atnācējiem. Brāļa priekšā vēl nebiju atklāti smēķējusi, un, ka būšu šajās viesībās, arī neko nebiju teikusi, un tagat man pa galvu šaudijās vairākas domas, vai maz brālis nereaģēs kautkā nedaudz nosodoši, ieraugot mani sava drauga ballītē, jo pa šiem diviem gadiem biju pieradusi, ka neviens man nejautāja, kur un ar ko pavadu savu laiku, un jāatskaitās nebija. Brālis nekādi vēl nevarēja pierast pie domas, ka esmu jau izaugusi liela meitene, un man jau ir izveidojies savs paziņu loks, un tajā skaitā bija arī brāļu draugi, kuri mani apraudzija bieži, kopā vizinājāmies ar motocikliem, un dažreiz biju braukusi ar viņiem un citām meitenēm uz vietējām diskotēkām. -Tas ir tavs džeks? Viens no atnākušajiem? - izdzirdēju jautājam Diānu, Aivara māsīcu, un es nedaudz pasmaidiju. -Vēl trakāk. Viens no tiem džekiem ir mans brālis, kurš pat nenojauš, ka es te arī būšu, - atteicu, apsēžoties pie galda. Puiši ienāca istabā, un es uzreiz pamaniju brāļa izbrīnīto skatieno, ieraugot mani. -Ko tu te dari? - viņš izbrīnīts jautāja, bet es mierīgi vēros brālī, un sasveicinajos ar pārējiem puišiem. -Kā redzi, sēžu un atzīmēju Aivaram dzimeni, - noteicu, un itkā starp citu, lai brālis nepagūtu atgūties, sāku iepazīstināt viņu ar Aivara māsīcām. -Iepazīsties, tā ir Diāna. Diana, tas ir mans brālītis Edgars, tikko pārnācis no armijas, - teicu, nedaudz smaidot. -Sēdieties pie galda, tulīt kautko ieliešu visiem, te ir salātiņi, kautkas jāuzkož arī ir, - sāka rosīties Aivars, un puiši sasēdās ap galdu, bet es speciāli izvairijos Edgara skatiena, jo zināju, ka viņš demonstratīvi tagat raugās manī dusmīgu skatienu. “Skaties, cik gribi!” spītīgi nodomāju, arvien nevarēdama tā īsti saprast, par ko brālis dusmojas. -Nu pasaki vēl, ka šnabi arī dzer, - apsēzdamies pie galda, īgni noprasija Edgars, bet es klusējot norādiju viņam uz savu dzērienu glāzi, kur bija iesākts šnabja un apelsīnu sulas kokteilis. - Liec tak tu māsu miera. Pastāsti labāk, kā bija dienēt armijā. Laikam nodzenāja kā traku suni? Un ēst kā tur dod? - iejaucās Diāna, un jutos atvieglota, jo kādu mirkli nenāksies atskaitīties par savu rīcību, par cik Edgaram patika stāstīt par armijas dzīvi, un nekad neizpalika palielīšanās par disciplīnu, kādā viņš dzīvojis. Pēc maza brīža brālis jau bija ieinteresējeis par Diānu, un pārsēdies tuvāk viņai, bet es savukārt pārsēdos tālāk no brāļa. Visu vakaru Edgars sarunājās ar Diānu, un bieži dzirdēju viņai veltītus komplimentus par slaido figūru un tādā garā. Edgars un Diāna savas glāzes bieži pildija no jauna, eksperimentējot ar dažādu alkoholu sajaukumu, un vakara noslēgumā abi bija nolēmuši palikt pie Aivara, jo nebija vairs mājās gājēji. Es vēl pošoties uz mājām, izdzirdēju Edgaru bubinot: -Diāna, tu mani nepametīsi? - un man izlauzās smiekli, ka brālis jau atradis kādu citu, kuru uzmanīt manā vietā. -Es nekur neiešu, - izdzirdēju Diānas neskaidro murmināšanu, liekoties ar visām drēbēm Aivara sagatavotā izvelkamajā krēslā. Edgars iekārtojās viņai blakus, un es sadzirdēju Diānas ķiķināšanu, bet Edgars viņai jautāja: -Diān, bet tu precētos ar mani? - bet es nodomāju, smaidot veroties uz jauko pārīti:”Kādam rīt sāpēs ne tikai galva, bet arī visi kauliņi, un būs morālas paģiras.” Praksē mums, jaunajiem praktikantiņiem, uzticējās jau diezgan droši, un arvien biežāk pavāri atstāja saimniekot mūs virtuvē, kamēr paši sēdēja zālē un dzēra kafiju, bet tāds ir visu praktikantu liktenis, un neko daudz par to nekurnējām, jo citiem praksē tikai traukus ļāva mazgāt un kartupeļus mizot, bet mēs jau gatavojam salātus, pie sadales dalijām porcijas, un garnējām ēdienus uz šķīvjiem. Kad atkal biju pilsētā iepirkties, nolēmu vēlreiz ieiet apjautāties, vai Una nav pārbraukusi, un šoreiz man par prieku, viņa bija mājās. Una bija pārbraukusi iepriekšējā vakarā, un viņas tēvs mani ielaida dzīvoklī. Una patreiz tīrīja dzīvokli, dzirdēju vannas istabā darbojamies veļas mašīnu, un nodomāju, ka šajā mājā cilvēki šiverē nepajokam, jo Arī Unas tēvs rosijās pa virtuvi, kautko gatavodams. -Sveika, Unuk! Es te nāku un nāku pie tevis, bet tevis nekad nav mājās, - sasveicinājos, un vērojot Unu darbojamies istabā ar grīdas lupatu,sāku runāt, un jau sāku sajusties neomulīgi, kā nekā biju nelaikā ieradusies. -Zinu, fāterīts man teica, ka biji atnākusi. Es biju aizbraukusi uz savu skolu uz Ozoliem uz sacensībām, pēc tam iebraucu laukos pie radiem, - izgriežot grīdas lupatu, stāstija Una. -Es varbūt atnākšu citu reizi, jūs te abi baigi darbojaties, ka putas vien šķīst, - noteicu, grasoties doties projām. - Kādas muļķības, es tikai fiksi izskalošu lupatu, visu jau esu padarijusi. Padzersim kafiju virtuvē, papļāpāsim, - piedāvājās Una. Unas tēvs jau arī bija padarijis savus darbus, un posās uz garāžu, kur piehaltūrēja, labojot mašīnas. -Nāc virtuvē. Nu pastāsti, kā tev iet, kur mācies. Dzirdēju, kad kautkur Rīgā mācies, ja? - jautāja Una, uzlikdama tējkannu uz plīts. -Jā, Rīgā. Par pavāru – konditoru. Tagat pabeigšu otro kursu, nākamgada tik prakse paliks un spectehnoloģija. Tagat gatavojos eksāmeniem un ieskaitēm. Par ko tu mācies īsti tajos Ozolos? Dzirdēju, ka videne arī tur ir, un kas vēl? - interesējos par draudzenes gaitām, jo pēc astotās klases beigšanas nebijām tikušās, tikai dažas vēstules viena otrai aizrakstijušas bijām. Mācoties astotajā klasē, bijām sadraudzējušās vairāk vien tā apstākļa dēļ, ka abas bijām no Olaines. Liels izrādijās Unas pārsteigums, atnākot uz mūsu skolu mācīties astotajā klasē, un uzzināt, ka vēl kāds ir no tālienes. Dažreiz slepus bijām gājušas pastaigāties, un šad tad uzpīpējām, bet es kārtīgi tā arī vēl nebiju iesākusi smēķēt. Tagat, sēžot virtuvē, nevarēju saprast, vai būtu gana forši uzprasīties kopā ar Unu uzpīpēt, jo tagat jau es smēķēju diezgan regulāri, vienīgi mājās reti kad uznāca vēlme uzsmēķēt, ja nu vienīgi, kad ar māsām gājām uz upi pastaigāties. -Tu pīpē? - izdzirdēju Unas jautājumu, un es mazliet pasmaidiju, jo izrādijās, ka abām bija uznākušas vienādas šaubīgas domas. -Aga, skolā ar kursa biedrenēm sāku riktīgi smēķēt. Mums kursiņā lielākā daļa meiteņu smēķē. Kautkā kompānijas pēc sāku, - atbildēju, un pamaniju Unu viltīgi smaidam. -Es jau baidijos, ka nepīpē. Es arī pīpēju, nezinaju, kā lai pajautā. Ejam uz balkona, kafiju paņemsim līdzi, - ierosināja Una, devāmies pēc ilgiem laikiem kopā uzpīpēt. Unai bija brīvlaiks patreiz, tapat ka man, un nekādu īpašu darbu darāmu nebija, tādēļ nolēmām pastaigāties līdz manām mājām. Jau pēc neliela brītiņa devāmies ceļā, un stumjot velosipēdu pie rokas, ar ko biju atbraukusi uz pilsētu, runājoties gājām uz manas mājas pusi. Atcerējāmies notikumus no mūsu skolas dzīves internātā, un es ziņkārīgi klausījos, kā iet mūsu klases biedriem, jo Una ar dažiem mācījās tagat vienā skolā Ozolos. Savukārt es Unai pasūdzējos par savu neveiksmīgo iemīlēšanos kādā puisī, kurš braukā uz mūsu mājām pie sava tēva ciemos. Ejot un runājoties, atkal kļuva sirsniņa nemierīga, un es vēros tālumā uz Jaunolaines ciematiņu, kuru no lielceļa varēja nedaudz manīt, un klusi lūdzos, lai viņš sadomā atbraukt šodien apciemot tēvu, lai es varētu kaut uz brītiņu viņu ieraudzīt. Ar grūtībām nācās apvaldīt skumjas, kuras arvien mēdza uzmākties, kad iedomājos par puisi smagajā mašīnā. Gāju un domāju pie sevis:”Ak Dievs, un cik ilgi gan vēl man šitā jāmokās būs?” Man mājās bija mammas vecā rokas šujmašīna, uz kuras es bieži pāršuvu sev kādas drēbes, un ar Unu sarunājam, ka viņa atnāks kādu dienu sev arī kautko pāršūs. Ejot atpakaļ uz Olaini, pie vilcienu sliedēm satiku Aivaru, brāļa draugu, pie kura biju dzimšanas dienā viesojusies. Par cik Aivars bija interesējies, vai man nav kāda draudzene, ar kuru es varētu viņu iepazīstināt, tad tagat bija īstais mirklis stādīt viņam priekšā Unu. Tagat jau trijatā devāmies gar sliedēm lēnā garā pastaigājoties, un jutu Aivara interesi par Unu. Aivars bija jauks puisis, vienmēr jokojās, un visu vienmēr prata pārvērst jokā. Staigajot pa celiņu gar sliedēm, atklājās, ka Aivaram līdzi ir piparmētru liķieris, kuru viņš piedāvāja mums pagaršot. -Es esmu dzērusi viņu, mēs skolā to liķieri par “zaļo nāvi” saukājām, - zinosi ieminējās Una, bet es gan klusēju, jo pagaidām reti bija nācies lietot alkoholu, un arī tad tikai lielos skolas tusiņos, vai ar brāļa draugiem kādreiz. Es pagaršoju “zaļo nāvi”, dzerot tāpat no pudeles, un nācās atzīt, ka garšo diezgan labi. -Tu uzmanīgāk, viņš pa galvu arī tak dod, - smejoties brīdināja Aivars, kad biju iedzērusi vēl krietnu malku. -Man gan tik ātri nereibst, mēs skolā pa vakariem mēdzām šad tad paniekoties ar šito. Man garšo, - noteica Una, arī paņemdama pudeli. -Jā, ir garšīgs. Un kapēc “Zaļā nāve”? Nav taču indīgs, - neizpratnē jautāju, iedzerot malku no pudeles. -Zaļā krāsa laikam indīga, un ne visi šito var iedzert. Citiem tas saldenums nāk atpakaļ, - atteica Una. Brīdi vēl pļāpājām, bet man vēl mājās bija ar divriteni jābrauc, un es vairāk nedzēru liķieri. Aivars ar Unu jokoja, ka tagat viss ceļš būšot manējais, taranēšu mašīnas, bet es tikai atsmaidiju, jo nelikos dikti apreibusi. Liķieris bija apreibinājis, bet nedaudz, un vēl brīdi pasēdēju kopā ar Unu un Aivaru, un tad devos uz mājām, jo Una teicās vēl pastaigāties ar Aivaru pa Olaini un papļāpāt, bet mani mājās gaidija kazas, kuras bija jāslauc, un siltumnīcā tomāti un gurķi jāaplaista. Mājās es aizbraucu ļoti mierīgi, un nevienu mašīnu taranējusi netiku. Visu ceļu smaidiju, jo jutu prieku par Unu un Aivaru, jo tur skaidri varēja just, ka uzreiz iepatikušeis viņi viens otram. Bet es arī gribēju sev kādu jauku puisi blakus, ar kuru man būtu patīkami sarunāties, kaut vai kādu, par kuru klusi priecāties, ka viņš man tāds vienkārši ir. Jutu atkal kaklā sakāpjam rūgtu kamolu par to, ka tas puisis, kurš man bezgalīgi patīk, nepievērš man īpašu uzmanību, un joprojām turpināju skumt un tirdīt sevi, kamdēļ man vajadzēja ieskatīties tajā puisī, kurš ir stipri vecāks par mani, un kurš pat varbūt nemaz negrib, lai viņu apjūsmoju. Kopš iepazīstināju Unu ar Aivaru, viņi tikās ļoti bieži, visur gāja kopā, un Aivars bija biežs viesis Unas mājās. Turpretī pie Edgara tagat bieži no Olaines nāca ciemos Diāna, ar kuru viņš iepazinās Aivara dzimšanas dienā. Man Diāna ļoti patika, viņa bija vienmēr jautra un smaidīga meitene, kurai labi piestāvēja viņas brilles, kuras viņa nēsāja. Diānai bija pusgari ilgviļņoti mati, nedaudz pabalināti, un ļoti lielas un izteiksmīgas acis. Man patika viņas ģērbšanās stils, patika ar viņu runāties, jo viņa likās tik atklāta, un it nemaz nebija kašķīga vai iedomīga. Mans brālis bieži ātri aizsvilās par visādiem sīkumiem, bieži meta visu pa gaisu, un es nezināju, vai tik dažādi cilvēki vispār spēj saprasties savā starpā ilgāku laiku. Bet, neskatoties uz visām manām bažām, Edgars bija kā pielīmēts pie Diānas, un viņi visu laiku pavadija kopā. Tajā vasarā mamma nolēma doties kārtējā atpūtas braucienā uz Krimu, līdzi ņemot tikai abas mazās māsas, bet es nemaz šoreiz nesaskumu, ka nebraucu līdz, jo man lielāka interese bija palikt mājās un censties vērst kāda cilvēku uzmanību uz sevi. Edgara draugs Normunds, kurš arī bieži ciemojās pie mums mājās, mūsu mammai bija sevišķi iemīļots. Kad Normunds pie mums atbrauca, mamma nāca mūsu istabā ar viņu papļāpāt, un viņa to bieži sauca par savu “znotiņu”, radot manī neizpratni, kuram tad viņš ir brūtgāns, ja mammai Normunds jau ir znots? Man jau pašai Normunds arī patika, viņš bija tumsnējs vīrietis, arī vienmēr smaidīgs un glītu frizūru, bet man galvā bija iespiedies tas šoferis, tādēļ kautkā nespēju pilnībā atgūt interesi par citiem puišiem, kuri man visapkārt bija ne mazums. Bieži sagadijās tā, ka Normunds atbrauca pie mums, kad mājās biju viena, un tad ilgi abi sēdējām un jautri pļāpājām, un tādos brīžos man viņš patika arvien vairāk, un es aizmirsu par savu sirdssāpi, kurš braukāja smagajā mašīnā. Normunds man mācīja dažādas kāršu spēles, klausijāmies mūziku, un bieži viņš man stāstija par savu armijas dzīvi Maskavas apgabalā, jo viņš gandrīz vienā laikā ar Edgaru tika iesaukts dienestā. Ikreiz, kad istabā ienāca mamma, un pamanija, ka divatā sēžam un pļāpājam, viņa priecīgi vienmēr iesaucās: -O! Znotiņš atbraucis!, - un mīļi viņu vienmēr apkampa, bet es tajos brīžos jutos bezgala muļķīgi. Mamma bieži mani nostādīja nejaukā situācijā, kad Normundam dzirdot, man centās iestāstīt, lai metu to šoferi no galvas laukā, jo te taču varot atrast daudz labākus puišus. Bet es neko neizrādīju Norčam, kā viņu bieži sauca draugi un mani brāļi, un es zināju, ka viņam patīk kāda meitene no Rīgas, jo pāris reizes tikām runājuši par attiecībām, un tad viņš nedaudz atklāja savu sirniņu, bet es par sevi neko daudz nestāstīju, jo pati nesapratu, kas manī iekšā īsti darās. Kad mamma sāka posties uz Jaltu, palīdzēju savākt līdzi nepieciešamās lietas un apģērbu gabalus māsām, un noliktajā dienā pavadiju viņu un māsas uz Rīgu līdz vilcienam. Māsas jutās lepnas un priecīgas par gaidāmo atpūtu pie Melnās jūras, bet jutos atvieglota, ka varēšu atpūsties no mammas skaļās klaigāšanas. Drīz pēc mammas un māsu aizbraukšanas Edgars ar Diānu atnāca uz mūsu mājām, un Diāna palika uz pāris dienām dzīvot pie mums. Biju par to ļoti priecīga, jo beidzot uzradās kāda mana vienaudze, ar kuru varēju padalīties savos mazajos noslēpumos. Es ar Diānu brīvi varēju izrunāties par visām nebūšanām un problēmām, un viņa ļoti labi visu saprata, lai gan pati bija pilsētas meitene, un augusi pilsētas dzīvoklī ar visām ērtībām, par ko es varēju tikai pasapņot. Reiz Diāna atnāca no pilsētas, un man padevusi zīmi, lai neizpļāpājos, parādīja somā paslēptu iesāktu vīna pudeli. Es labprāt piekritu piedalīties šajā avantūrā, un mēs divatā ar viņu istabā vīnu lēnām arī izdzērām. Pēc brīža pamaniju gar logu garām pabraucam kaimiņa smago mašīnu, un nolēmām, ka vajadzētu iet viņu pierunāt, lai aizved līdz veikalam. Mums ar Diānu sagribējās vēl iedzert vīnu. Pēc nelielas tielēšanās puisis piekrita mūs aizvest, bet ar norunu, ka viņš neko manam brālim nestāstīs, ja viņam nopirksim vienu limonādes pudeli. Veikalā ar Diānu vērāmies uz plauktos sarindotajeim dzērieniem, un es atskārtu, ka neesmu vēl nekad garšojusi šampanieti, par ko ātri vienojāmies ar Diānu, un nopirkām vienu šampanieti. Pārbraucot mājās, mēs abas devāmies uz upi, lai mierā un klusumā varētu nesteidzoties izbaudīt šampanieti. Tikko bijām iekārtojušās upes krastā savā peldvietā, grasijāmies taisīt vaļā pudeli, kad izdzirdējām mašīnas rūkoņu. Drīz caur krūmiem izspraucās kaimiņš, kurš tiko mūs bija vedis uz veikalu. Mēs ar Dānu apmulsām, bet viņš skatijās uz mums, un smaidija: -Nu ko, meitenes? Nolēmāt nedaudz pablēņoties? Un kas tad par svētkiem, ka tik steidzīgi vajadzēja tikt uz veikalu pakaļ vinčikam? - viņš jautāja, lūkojot upē ūdeni, vai nav pārāk auksts peldei. -Kapēc svētki uzreiz? Mēs vienkārši atpūšamies, - noteicu, nevarēdama saprast, kas viņam atgadijies, ka pēkšņi šitāda interese, lai gan agrāk es varēju kaut vai uz galvas stāvēt, un nekādu rezultātu nebija. -Nu atpūšaties, bet es zinu, kam vēlāk būs slikti, - viņš zobgalīgi noteica, un ielēca turpat no krasta ūdenī. Mēs ar Diānu vērojām viņu, kā viņš peld, un lēnām taisijām vaļā šampanieti. Mēs abas ar Diānu sēdējām upes krastā, un es Diānu iztaujāju par savu brāli, par viņu attiecībām. Es tiešām vēl joprojām nevarēju saprast, ko Diana tik traki labu saskatijusi manā brālī, jo pati es itin bieži ar viņu biju konfliktējusi, un pat pa reizei izkāvusies, jo Edgaram grūti bija kautko iestāstīt, un viņš ļoti ātri iekarsa, un tad pret sienu lidoja viss, kas trāpījās pa ķērienam. Es bieži viņam biju teikusi, ka viņš ir nenormāls, un bieži tiku viņu ienīdusi par viņa ātro dabu, bet to, ka Diānai viņš varētu šausmīgi patikt, es joprojam nesapratu. Varbūt Edgars pret Diānu izturējās savādāk, kā pret mājiniekiem? No Diānas stāstītā man nācās tikai secināt, ka esot kopā ar viņu , mans brālis kļuva maigs un jauks. Oļegs drīz vien jau bija izpeldējies, un devās mājup, bet mēs palikā divatā runājoties upes krastā. Dzert šampanieti no pudeles nebija diezin cik ērti, gāzes burbuļi koda degunā, un mēs smiedamās ikreiz sprauslojām, iedzerot malku. Saule joprojām dikti cepināja, bet es jau biju apreibusi, tādēļ baidijos brist upē, tikai pa laikam noskaloju vēsajā ūdenī seju. Kad bijām pudeli izdzērušas, jautrā omā devāmies mājās, jo ap so laiku Edgaram vajadzēja pārrasties no darba mājās. Pa ceļam uz mājām man sametās nedaudz slikta dūša, bet varonīgi aizgāju līdz mājām. Diāna aizgāja uz istabu, un ielīda gultā gulēt, un man arī gribējās atgulties, bet nelabums joprojām nepatīkami lika sevi manīt, sastājies kaklā, un es nesapratu, vai man nāks uz augšu viss šampanietis, vai paliks iekšā. Kā atgūlos gultā, tā uzreiz man istaba sāka griesties, un jutu, ka jāskrien uz tualeti. Vairāk kā stundu mocijos tualetē, guļot uz poda, un birdinot asaras, skaļi sev visu laiku atgādināju, ka nekad vairs nedzeršu šampanieti, un vispār nekad vairs nelietošu alkoholu. Pēc brīža pienāca Diāna, atnesa ūdeni padzerties, un pārbrauca brālis. Brālis, pamanijis mani tādā paskatā, ļoti saskaitās, un ilgi lamāja mani par neapdomību, un stingri aizliedza man vēl kādreiz pīt Diānu šādās afērās. Es vienaldzīgi gulēju uz poda vāka, un klusi lūdzos, lai Edgars apklust, un ļauj man atpūsties, jo likās, ka galva tūlīt pārplīsīs, un Diānas atnestais svaigais ūdens arī iekšā necik ilgi neturējās, un es turpināju rīstīties un nolādēt visus alkoholiskos dzērienus. Pēc laiciņa, kad jau man kļuva labāk, atgūlos gultā, un aizmigu, jo pēc tualetē pavadītā laika un ilgās vemšanas jutos bezgalīgi nogurusi, un galva joprojām sāpēja. Nākošajā dienā brālim bija brīvdiena, un viņš pirmām kārtām ņēmās mani bārt par vakardienas izdarībām, un vēlāk jau smiedamies man atstāstīja visus skatus, ko nācies redzēt, kā es nožēlojami gulēju tualetē, skaļi visiem zvērot, ka nekad, nekad mūžā vairāk nedzeršu. Kad mamma ar māsām pārbrauca no Krimas, es devos viņu sagaidīt uz vilcienu kopā ar Diānu, kura visu ceļu raizējās, kā reaģēs mūsu mamma par jaunumiem, ka Edgars dzīvo kopā ar draudzeni. Mamma nekādu nepatiku neizrādīja pret Diānu, bet, kad Edgars pārgāja strādāt uz Olaines plastmasas fabriku, viņi abi pārvācās dzīvot uz pilsētu pie Diānas vecākiem. Edgaram nebija daudz mantu, ko pārvest, kā tikai magnetofoni, un daži drēbju gabali. Kad saņēmu no Edgara un Diānas uzaicinajumu paciemoties pie viņiem pilsētā, labprat devos turp. Ļoti iepatikās Diānas mamma Dzintra, kura man likās ļoti saimnieciska un darbīga sieviete, un visu laiku maniju viņu šiverējam vai nu virtuvē, vai istabā gludinām drēbes, vai kautko kopjam pa māju. Diānas tēvs Ilgonis arī bija omulīgs un jautrs vīrietis ļoti cirtainiem matiem, kurš laikam vispār nekad nopietni neko neuztvēra, bet visu vērta par joku. Diānai vel bija arī jaunāks brālis Normunds, kurš visiem sagādāja daudz raižu jau ar to vien, ka slikti mācījās skolā. Tagat, kad Edgars dzīvoja pilsētā pie Diānas, katru reizi pie viņiem iegriezos paciemoties, kad biju pilsētā iepirkt pārtiku, vai vienkārši biju devusies pavizināties uz divriteņa. Tajā vasarā no dienesta atgriezās arī vecākais brālis Ainārs, un viņam bija mums stāstāmi daudzi jaunumi. Ainārs ar sparu metās darba meklējumos, un viņš arī atrada darbu, bet maksāja tur maz, bet viņam bija tik daudz visādu vajadzību, un gribējās jau arī ģērbties, bet visam uzreiz nesanāca, un mamma par mūsu problēmām vispār neinteresējās, beiži pat dzirdēju brāļiem vērstos apvainojumus, ka tie negribot viņai ar naudu palīdzēt. Es bieži vēroju abus brāļus, un man bija viņu žēl, jo viņiem nebija reizēm pat kārtīgu kurpju kājās, bet mamma arvien pieprasija no viņu algām savu daļu. Ainārs ar savu labāko draugu pēc darba devās uz pilsētu, izklaidējās, bieži vien pat nenakšņoja mājās, un es viņu ļoti labi sapratu. Pēdējā laikā Ainars ļoti bieži pazuda pat uz vairākām dienām, un kad pārradās,teica, ka esot bijis pie draugiem. Es bieži ciemojos arī pie Unas, biju ļoti ar viņu sadraudzējusies, bet man bieži bija kauns no viņas, jo man nebija tik skaistu drēbju un lietu, kā viņai, un reizēm viņa piedāvāja man kautko aizņemties no viņas garderobes, jo mēs abas stundām ilgi taisījām frizūras, krāsojāmies un pucējāmies gan pie viņas mājās, gan pie manis, kad viņa bija saņēmusi dūšu, un atnākusi līdz manīm tālo ceļu no pilsētas. Par cik dažreiz paliku nakšņot pie Unas, tad reizēm vedu viņai no mājām kartupeļus un dārzeņus, jo gluži negribējās palikt par nekaunīgu liekēdi, kas brauc tikai izklaidēties. Netalu no manām mājām pletās liels kolhoza kartupeļu lauks, un es ar Unu pāris reizes ielīdām tajā sarakt kartupeļus, bet nu adrenalīnu tas gan mums uzsita, jo garām varēja braukt zemessargu mašīna, un tad nepatikšanu mums būtu, cik uziet, ja pieķertu mūs rokamies pa lauku. * gadu lietus sezonās, jo tad man nācās vilkt garus gumijniekus, un ziemas zābakus nesu maisiņā. Kad pārbridu pāri ūdenim, pārāvu kājas, gumijniekus noslēpu pie vasarnīcām augošo koku pudurī, un devos tālāk uz vilcienu. Mazā māsa Inese tieši tāpat devās katru rītu uz skolu, un plūdu dēļ mums nācās krietni vien agrāk iziet no mājām, kas nozīmēja agrāku celšanos, bet man no rītiem vajadzēja šausmīgi papūlēties, lai atvērtu acis, un atmostos pilnībā. Mazā Inese Olaines skolā bija sākusi sliktāk mācīties, un reiz es atklāju, ka viņa sākusi neiet uz stundām. Uz pilsētu gan viņa gāja, bet līdz skolai netika. Bieži vien viņa skolā sameloja skolotājiem, ka mājās kopj slimo tēvu, lai gan tētis katru dienu cītīgi cilpoja uz darbu, par veselību vispār nesūdzēdamies. Reiz pēc skolas sanāca vajadzība aizbraukt uz pilsētu pie Edgara un Diānas, un Inese tur jau mani gaidija. Viņa Diānas uzraudzībā pildīja mājas darbus, bet Edgars sašutis šķirstija viņas dienasgrāmatu. Vakarā es ar Inesi kopā devos mājās, vedot viņu uz divriteņa bagāžnieka. Pie lielceļa mazā veikaliņa nolēmu atpūsties, un uzsmēķēt. Mēs abas jautri runājāmies, un Inese nejauši izmeta: -Es arī pīpēju. Pēc skolas ar Diānas brāli Normundu mēs bieži mežā uzpīpējam, - neko sliktu nenojauzdama, stāstija Inese. Es paliku stāvam ar atplestu muti, un sašutusi par māsas vieglprātību, iecirtu viņai pļauku. -Lai es nekad vairs pat nedzirdētu, ka tu pīpē. Spindzele sīkā. Pīpējot viņa, redziet., - es nikni lamājos uz māsu, nevarēdama pat vēl aptvert viņas paziņojumu. Inese klusēja, un bailīgi lūkojās caur pieri manī, bet es pat nemēģināju slēpt savas dusmas un nepatīkamo pārsteigumu par viņas atklājumu. -Redzēs, ko teiks mamma, kad uzzinās par savas mīļās meitiņas izdarībām, - ļauni kaitināju māsu, bet Inese satrūkās no manas piezīmes. -Mammai labāk gan nesaki. Viņa taču mani bez sāls apēdīs. Man mājās dzīves vairs nebūs, - žēli lūdzās Inese, un es ļoti labi sapratu māsas paniku, jo tad mājās nevienam dzīves vairs nebūs, ne tikai Inesei. -Neteikšu jau, neteikšu! Bet to pīpēšanu tu met no galvas laukā. Sarunāts? - stingri noprasiju māsai, bet viņa spītīgi tikai novilka: -Tu pati arī pīpē! Un Edgars pīpē, un tētis arī visu laiku pīpē. Kāpēc man neko nevar darīt? - protestēja māsa. -Tev nav visu jamācās, ko citi dara. Kad būsi manā vecumā, kaut uz galvas staigā, bet tagat pat nedomā vilkt dūmu kautkur pa kluso, - nepiekapos mazai māsai. Tā mēs, joprojām dusmojoties viena uz otru, ieradāmies mājās, un visu vakaru abas neizteicām ne vārda. Drīz es uzzināju, ka Diāna gaida bērniņu, un man tas likās tā ļoti dīvaini, jo nekādi nespēju iedomāties savu brāli Edgaru tēva lomā. Pēc laiciņa Diāna un Edgars paziņoja, ka rīkošot kāzas, un bija jau pēdējais laiks, ja jau Diāna bija stāvoklī. Nekad vēl netiku bijusi nevienās kāzās, jo nekad mani neņēma līdzi, un vienmēr biju palikusi mājās par aukli, vai arī par radu kāzām man neviens nekad vienkārši bneziņoja, jo es mācījos internātskolā. Diānai tika pašūta grezna kāzu kleita ar izšuvumiem un kruzuļiem, un nopirka baltas kurpes uz ļoti augstiem papēžiem. Bija norunāts kāzas rīkot decembrī, bet pirms tam Edgaram ar Diānu vajadzēja iet svētdienas skolā mācīties katķismu, un pāris reizes es devos viņiem līdzi uz Jaunolaines baznīcu klausīties, ko viņiem stāsta pāmenders. Vienu svētdienas rītu es devos uz Olaini, lai ar brāli un Diānu atkal brauktu uz baznīcu macīties katķismu, bet Edgars, ieraudzījis manu izskatu, tikai īsi noteica: -Šinīs metālistu drēbēs tu uz baznīcu nebrauksi. Galīgi duma palikusi esi? Varēji vēl zilus matus nokrāsot, lai mācītājam pa īstam infarkts piemestos, - Edgars mani bāra, bet es vēros spogulī, un neko ļoti nepieklājīgu vai izaicinõšu nesaskatiju. Biju uzvilkusi džinsu bikses, kuras man aizlienēja Una, tikai tās bija speciāli saplēstas augšstilbu daļā, un pa virsu baltai vienkāršai blūzītei biju uzvilkusi Aināra melnu ādas vesti. Uz baznīcu es tomēr līdzi braucu, jo Diāna aizlika par mani pāris labus vārdus, bet Edgars visu ceļu uz mani īgni skatijās, un pie baznīcas vēl iedunkāja sānos, piekodinādams nevērt man muti vaļā, kamēr man kautko nevaicās. Kad beidzās jaunā pāra apmācība katķismā, Diānas vecāki rīkoja nelielu ballīti, kur ieradās arī mūsu visa kuplā ģimenīte. Visi radi braši teicās palīdzēt ar darbiem, lai kāzas izdotos krāšņākas, tikai mūsu mamma vispār par piedalīšanos kāzu rīkošanā Es pirmo reizi tā kārtīgi iepazinos ar Diānas radiem, kuru Olainē bija ne mazums. Ieradās arī Una ar Aivaru, bet viņi drīz devās prom, jo vairāk bija nodarbināti ar savām, nekā citu problēmām. Es laiku pa laikam braukāju uz Valmieru pie savām draudzenēm, un dažreiz sastapu arī savu skolas labāko draudzeni Kristīni, kurai jau bija piedzimis bērniņš, un šad tad viņa atbrauca apciemot savu vecmammu no laukiem, kur tagat dzīvoja pie sava drauga Normunda. Andriņai bija radusies vajadzība braukt uz Rīgu, un atpakaļ mēs braucām kopā. Andriņa iebrauca Rīgā, apciemoja savu krustmāti, kura viņai uzdāvināja melnu samta vakarkleitu un vēl šādus tādus niekus, un pēc tam mēs abas vēl laicinu klejojām pa pilsētu. Pašā vakarā, jau stipri nogurušas, pārradāmies mājās, jau nākošajā dienā Andriņa nāca man palīgos apdarīt mājas darbus. Andriņa man braši līdzēja sadzīt kazas, kuras nekādi negribeja iet ganos bariņā, bet es vedu ķēdē piesietu āzi. Iepriekšējo reizi, kad draudzene pie manis bija ciemojusies, dodoties mājās, viņu līdz Rīgai aizveda mans kaimiņš savā smagajā mašīnā, viņi visu ceļu esot jautri runajušies, un kautko runājuši arī par mani, bet es nekādi nevarēju izdabūt no Andriņas sarunas atstāstu. Līdz iesāku sarunu, viņa vienmēr novērsās, un sāņus skatoties, tik noteica, ka neko sliktu jau par mani neesot runājuši. Bet šoreiz, dzenot lopiņus uz tālajām ganībām, Andriņa ieminējās, ka man vajagot atrast kādu citu, kārtīgu un uzticamu puisi. Man jau pašai biezi nāca prātā šāda doma, bet vienmēr visus salīdzināju ar Oļegu, un rezultātā man pārējie puiši likās mazāk interesanti un pievilcīgi. -Kad braucām mašīnā, man viņš izteica komplimentus, ka es labi izskatos, un ka viņam patīkot maza auguma meitenes, - ieminējās draudzene, un es kļuvu uzmanīga. Izdzirdot draudzenes mājienus par man interesējošā puiša gaumi, sajutu sirdī iegulstamies lielu smagumu un skumjas. - Bet kā jūs abi tā pēkšņi iesākāt runāties, kas kuram patīk? - turpināju ziņkārīgi jautāt. -Es vienkārši viņam pajautāju, ko viņš domā par tevi, un viņš nemaz nemulstot atteica, ka zinot daudz labākas meitenes par tevi, - klusi atteica Andriņa, un es sastingu no viņas atbildes. Tātad es viņu nemaz neinteresēju, velti tikai esmu sevi mocījusi ar neatbildētiem jautājumiem. Velti esmu dienām viņu gaidijusi atbraucam no pilsētas, lai viņu ieraudzītu. -Viņam patīkot pieredzējušas un drosmīgas meitenes, tā es sapratu no viņa teiktā, - pēc neliela klusuma brīža piebilda vēl Andriņa. Man vairs nebija spēka iet tālāk lopiņu ganāmpulkam, un nokritu turpat lauka vidū zālē. Es jutos tik ļoti nožēlojami, ak visus šos gadus klusībā biju lolojusi mazu cerību, ka spēšu iepatikties viņam, un nu viss izrādījās velti. Gulēju zālē, un skaļi raudāju, bet Andriņa gabaliņu nostāk sēdēja, un arī klusi raudāja, izjuzdama uz sevis visu manu sāpi. Pēc brīža, kad jau biju nedaudz nomierinājusies, sadzinām vienkopus visas kazas, kuras jau bija paguvušas izklīst pa nelielo mežu, un iesējušas ķēdēs ganampulka barvedes, devāmies mājās. Jutos muļķīgi draudzenes priekšā par izrādīto vājumu, kura vairs netika bildusi ne vārda, bet klusējot man bija palīdzējusi tikt galā ar lopiņiem. Lēnām gājām cauri mežam, un es jutu, ka manī briest nežēlīga apņemšanās nekad vairs pilnībā neuzticēties vīriešiem, nekad vairs neļaušu kādam ienākt savā sirsniņā, un ja arī kādreiz pienāks šāds vājuma mirklis atkal, tad noteikti to neizrādīšu. Pēkšņi sapratu, ka pavisam bērnišķīgi biju pieķērusies puisim, kuru īstenībā nemaz nepazinu, un ar viņu retu reizi biju runajusies bez brāļa vai kāda cita klātbūtnes. -Šitā man būs laba mācība, ka nedrīkst puišus laist sev pārāk tuvu klāt, - skumji noteicu. -Tā varbūt būs vieglāk. Zini, man arī ir nācies smagi vilties cilvēkos, bet ar laiku tas pāriet. Nezinu, kā lai tev tagat palīdzu, - ar skumjām noteica Andziņa, un es pēkšņi sajutu, cik ļoti laba un mīļa man ir šī draudzene. -Iesim uz upi nopeldēties. Iztrakosimies pa ūdeni kārtīgi, lai visas bēdas aizskalojas prom, - centos runāt pēc iespējas mundrākā balsī, un centos domāt par citām lietām, lai ātrāk aizmirstos nepatīkamie brīži, kurus nācās tikko pārdzīvot. Tuvojoties pagalmam, mums pretī izskrēja manas māsas, un nu mums ar Andriņu arī vajadzēja aplipināties ar viņu jautrību, kas mums varēja nākt tikai par labu. Mums gribot negribot nācās iet garām Oļega mašīnai, kur viņš ar savu tēvu remontēja riteni piekabei. Mēs viss barss jautri čalojot devāmies garām, un es uzliku nepārprotamu vienaldzības masku, jo turpmāk nevēlējos tam puisim veltīt nevienu lieku smaidu vai uzmanības apliecinājumu. -Un kurp tad dodaties tādā kuplā skaitā? - dzirdēju kaimiņu jautri jautājam, bet manī pamodās dusmas. -Puišos ejam! Viss tev jāzin? - es asi atcirtu, tā izsaucot kaimiņā un viņa tēvā patiesu izbrīnu par tik strauju attieksmes maiņu. Pēc izrunāšanās ar Andriņu, es biju sapratusi, ka varu kautvai uz galvas stāvēt, labāka es nevienam ar varu nekļūšu. Es biežāk piekritu izbraukt kopā ar brāļa draugiem, kad viņi sabrauca uz motocikliem mūsu pagalmā. Reizēm ar viņiem kopā devos uz zaļumballēm uz Pēterniekiem, un man sāka patikt šādas izklaides. Bieži mums līdzi brauca Una ar Aivaru, un tad kompānija bija pavisam jautra. Pāris reizes es tiku sastapusi Oļegu mūsu mājās, kad viņš bija ienācis pie mana brāļa Aināra, bet es vairs nemulsu viņa priekšā, un arī daudzmaz vienaldzīgi centos uzņemt viņa piezīmes par manām izklaidēm, kuras varot slikti beigties. -Tev galīgi vairs nav neviena, par ko uztraukties? - parasti tādos gadijumos noteicu, un tālāk nemaz neklausoties, aizcirtu durvis uz brāļa istabu, gāju skatīties televizoru. Mācoties trešajā kursā, bieži biju ciemojusies pie kursa biedrenēm, piedalījos dažādās dzimšanas dienās, un ziemā uz savu dzimšanas dienu ar prieku uzaicināju savas draudzenes un brāļa draugus, un to skaitā arī Oļegu, kurš teicās ierasties kopā ar kādu savu draugu. No mana kursa jau bija sabraukušas dažas meitenes, un es ar Ināru, savu kursiņa labāko draudzeni, klāju galdu. Vēlāk galdu nobīdījām malā, un atlikušo vakara daļu mēs jautri dejojām un dziedājām dziesmas. Ik reiz, kad Ināra brauca pie manis ciemoties, mamma pukojās, ka atkal visu nakti nevarēšot viņa gulēt, jo mēs abas dziedāšot cauru nakti dziemas no manām dziesmu kladēm. Ar nelielu satraukumu sagaidiju ierodamies ciemiņus, un viņu vidū bija arī Oļegs ar savu draugu. -Apsveicu dzimšanas dienā! Vēlu tev ar šī te palīdzību atrast kādreiz kādu jauku puisi. Ceru, ka tas tev palīdzēs, - pasniedzot mazu krāsainu kastīti, noteica Oļegs. Viņa draugs uzdāvināja man vienpadsmit skaistākās rozes, kādas es jebkad vispār biju saņēmusi. Par ziediem man bija vislielākāis prieks, jo man reti kāds bija vispār ziedus dāvinājis, izņemot tēti, kurš bieži no dārzniecības man atnesa kādu krāšņu rozi. Viesi sagāja istabā, un es mazo kastīti noliku uz spoguļa, nemaz to tuvāk neapskatīdama, un pirmām kārtām lūkojos pēc vāzes rozēm. Tikai pēc krietna brītiņa es atcerējos par kaimiņa mazo dāvanu, un nolēmu to tuvāk apskatīt. Atvērusi mazo kārbiņu, uz kuras bija uzzīmētas otiņas un kautkādi krāsu kvadrātiņi, atklāju, ka Oļegs man uzdāvinājis dekoratīvās kosmētikas komplektiņu ar lūpu krāsu, acu ēnām un acu zīmuļiem, un visādām otiņām. Pats komplektiņš bija tik kompakts, ka nebija nekāds brīnums, ja noturēju to par ziepju kastīti. “Tātad tādēļ viņš man izmeta to frāzi, ka ar šī palīdzību es varētu kādu puisi atrast,” pie sevis domāju, aplūkojot kosmētikas komplektu. Es spītīgi pie sevis nodomāju, ka spēšu puisi gan jau atrast arī bes krāsošanās. Man vēl nebija izveidojies paradums katru dienu krāsoties, pat braucot uz pilsētu, reti kad uzkrāsoju lūpas. Uz skolu braucot gan nedaudz tiku uzkrāsojusies, bet lai tādēļ es sajustos kautkāda savādāka, nekad netiku sajutusi. Pamazām pieķēru sevi pie domas, ka spītīgi esmu sāku kritizēt visas Oļega runas vai jebko viņa pasacīto. Vismaz tā man likās vieglāk panesama doma par to, ka neesmu viņa gaumē. “Nu ja neesmu tavā gaumē, ko tad lieki vēl padomus man bārsti?”, bieži tiku pie sevis nodomājusi, kad kaimiņš kārtējo reizi bija ienācis ar brāli aprunāties, un pa starpai izmetis arī man domātu kādu frāzi vai piezīmi. Es visos laikos esmu bijusi spītīga, un tagat šo trako īpašību pamaniju pat pati, kad Oļegs bija izteicis piezīmi, pasniedzot man dāvanu, kuru es uztvēru diezgan aizskaroši. Visu vakaru es slepus biju vērojusi kaimiņu, kā viņš dejo ar vienu no manām kursa biedrenēm, bet es dejoju trakas dejas ar viņa draugu, vai ar savu draudzeni Ināru un Pēternieku puišiem bariņā trakojām mūzikas pavadībā. Mani viesi izklīda tikai no rīta, un es ar brāļiem devos uz pirmo rīta vilcienu pavadīt savas draudzenes. Cēļš bija dikti apledojis, un mēs visu ceļu ejot kritām, un jautrība valdība līdz pat dzelzceļa stacijai. * Drīz jau tuvojās mana brāļa kāzu diena, un es bieži pēc skolas vispirms devos pie Diānas, un tikai pēc tam gāju mājās. Diāna man nodemonstrēja savu kāzu kleitu, tikai vēl lāgā netikām skaidrībā ar plīvuru, kā viņu piestiprināt pie Diānas galvas. Es ar lielu skaudību skatījos uz grezno līgavas tērpu, klusībā cerot, ka man būs tikpat grezna kāzu rota, ja kādreiz precēšos. Diāna katru dienu vinginājās staigāt baltajās augstpapēžu kurpēs, kuras vilks kājās kāzu dienā, un diezgan graciozi prata tajās staigāt. Arī es nolēmu iegādāties kurpes uz papēžiem, bet man tās nāktos nēsāt līdzi maisiņā, un pārvilkt pie vilciena stacijas, jo pretējā gadījumā papēži drīz vien jau būtu sabendēti, ejot pa akmeņaino lielceļu. Pagaidām es joprojām staigāju apavos ar gludu zoli, un arī materiālā ziņā nevarēju atļauties sev neko jaunu un greznu. Man pat nebija piemērota tērpa, ko vilkt mugurā brāļa kāzās, un mani atkal izglāba Una, no kuras es aizlienēju glītu blūzīti un svārciņus. Kāzu dienā man un Unai vajadzēja apkalpot pie galdiem kāzu viesus, par ko es nemaz nejutos priecīga, jo arī ļoti gribējās piedalīties jaukajās svinībās.Bija sabraukuši daudzi mūsu radi, kurus sen nebijām satikuši, un aicināti tika arī mūsu kaimiņi no abam mājām. Mani patīkami pārsteidza Diānas mamma, kāzu mielasta laikā man svinīgi pasniedzot dāvanu dzimšanas un vārda dienā, jo abi svētki man iekrît vienā mēnesī. Es biju sajūsmā jau par to vien, ka mani arī kāds atcerējās visā šajā burzmā, bet mana dāvana vēlāk kautkur noklīda, jo man vēl bija daudz darba bērnu dārza virtuvītē, kur tika rīkotas kāzu svinības, un es tā arī neredzēju, ko Diānas mamma Dzintra man bija sagatavojusi. Visu kāzu nakti, kamēr viesi dejoja un spēlēja jautras spēles, bet viena daļa jau bija devušies gulēt bērnu dārza istabiņās, es nopļāpāju ar kādu Diānas draudzenes vīru, kurš man daudz pastāstīja par savu ģimenes dzīvi. Tikai jau agrā rīta stundā devos gulēt uz kādu no istabiņām, kur vēl atradās brīva guļvieta. Pamostoties, es atklāju, ka man trūkst apavu, un ilgu laiku vēl meklējusi pa visu istabiņu savus apavus, tos nekur nevarēju atrast. Ar zeķēm kājās devos uz zāli, kur jau viesi bija sasēdušies un gatavojās brokastot, es Dzintrai paziņoju, ka man pazuduši apavi. -Šodien lielākā daļa viesu sūsdzas, ka apavi pazuduši. Būs laikam izpirkšana, - jautri tikai noteica Dzintra, bet man prieki vairs nebija prātā, un sabozusies sēdēju pie galda un vēroju pamazām klāt nākošos viesus. Tad pamaniju arī ierodamies mammas brāli Juri, kurš bija aizbraucis nakšņot pie mums uz mājām, un pastāstīju viņam par savu bēdu, bet arī viņš jauno ziņu uztvēra ar lielu jautrību, un sāka stāstīt atgadījumu no viņa brāļa Gunāra kāzām. -Gunāra kāzās arī visiem viesiem bija nosperti apavi, un tajā skaitā arī tavai omītei. Viņa savas kurpes bija pabāzusi zem spilvena, bet kāds vienalga tās bija nemanot izvilcis, par ko omīte ļoti pukojās. Vēlāk vedējtēvs atstiepa lielu maizu ar kurpēm, un visiem nācās tās atpirkt, bet naudu atdeva jaunajam pārim. Kurš negribēja maksāt par apaviem, tam kurpes uzsveida kokā, un vēlāk pašam vajadzēja tās no turienes nocelt, ja negribēja mājās braukt zeķēs, - stāstīja Juris, un man jau sāka iepatikties šī kāzu tradīcija. Vērojot viesus, pamanīju, ka daudziem kājās ir vai nu tikai viena kurpe, vai vispār staigāja zeķēs. Es ar šausmām atklāju, ka nevarēšu savas kurpes atpirkt, jo man naudas nebija ne kapeikas. Bet drīz jau ieradās arī jaunais pāris, un sākās jautra rosība ap kurpju izpirkšanu. Kad pamaniju, ka no maisa izvelk manu kurpi, es jau sadzirdēju vairāksolīšanu, un skumji tikai noteicu, ka tie mani apavi, bet naudas man nav. -Es pērku šīs kurpes. Dodiet tās man, - izdzirdēju kādu saucam, un pamaniju, ka mans opaps, kurš sēdēja netālu no manis, atpērk manas kurpes. -Es taču neļaušu savai mazmeitai iet mājās basām kājām, - viņš jautri notieca, pasniegdams man manus apavus. Es priecīga apķēros viņam, un pateicos par atpirkšanu. Es iepriekšējā vakarā visa pasākuma laikā tiku izdzērusi vairākas šampanieša glāzes, un tagat mani mocīja nelaba dūša. Es devos prom no galda, jo ēšana man nebija pat prātā, un biju nolēmusi uzmeklēt savu draudzeni Unu, lai apjautātos, kā viņai klājas pēc nogurdinošās un negulētās nakts. Una rīta pusē bija devusies prom kopā ar Aivaru pie sevis uz mājām, jo Aivara mājās bija izguldīti daži Diānas un Aivara radi. Unu satiku kādā kabinetā, viņa ar Aivara mammu jautri tērgāja, un pamanot mani, iesauca mani iekšā. -Kā dūša jaunā līgavaiņā māsai? - apjautājās Aivara mamma, bet es tik paraustiju plecus, un ar sejas grimasi mēģināju paust savas sajūtas. -Še, iedzer šito! Tad dūša vismaz saies atpakaļ vietā, - noteica Aivara mamma, ieliedama man no degvīna pudeles glāzītē draņķīgo šķidrumu. -Nē, paldies! Man jau tāpat slikti, no šitā jau skatoties vien ģībonis nāk virsū, - centos atrunāties, jo nespēju iedomāties, kā šnabis spētu uzlabot manu slikto pašsajūtu. -Iedzer, redzēsi, ka uzreiz paliks labāk! Ar ko saslimi, ar to arī jāārstējas, - uzstāja puiša mamma, un ļāvos pierunāties.Paņēmu mazo glāzīti, un uzreiz sagatavojot uzdzeramo, izdzēru pretīgo šķidrumu. Norijot malku, likās, ka nepagūšu aizskriet līdz tualetes telpai, jo kuņģis grasijās visu atsviest atpakaļ, bet tik pat pēkšņi vēders nomierinājās, un nelabums pārgāja. -Tu tiki pagulēt? Kautkur vēl bija kāda brīva vieta? Kad mēs ar Aivaru apstaigājām gulēšanai sagatavotās telpas,tur visur jau krāca pilns ar cilvēkiem, - jautāja Una, kura omulīgi bija iekārtojusies uz krēsla mazās istabiņas stūrītī. -Pagulēju gan nedaudz! Atradu vienu guļvietu, un tur likos gulēt! Man bija kautkā vienalga, kurš tur bija gribējis likties gulēt, bet es nevarēju vairāk kājās nostāvēt, - atteicu, bet Aivara mamma pārsteigta iesaucās: -Kad tad tu paspēji tikt gulēt, ja ejot mājās, tevi redzēju tupam uz palodzes, un sarunājoties ar kautkādu puisi. No rīta nācu atpakaļ, un tu vēl joprojām tur tupēji un runājies, - viņa bija nesaprašanā. Es tikai smaidiju, jo laikam uzreiz pēc Aivara mammas ierašanās biju devusies gulēt. -Un tagat pastāsti, ar ko tad tu visu nakti pļāpāji? - šķelmīgi jautāja Una. -Ar Diānas draudzenes kautkādas vīru. Šī jau bija nolikusies gulēt, bet viņas vīram gribējās kādam sirdi izkratīt, - teicu, bet Una un Aivara mamma likās man neticam, un joprojām jokojoties turpināja tincināt. -Tā jau visi saka, ka nekas sevišķšs, tikai pēc pusgada tādiem “Nekas sevišķšs” nākas rīkot kāzas, jo bēbis taisās pieteikties – atjokoja Aivara mamma. Vēl brītiņu parunājušās, devāmies katra uz savu pusi. Mana lielākā vēlēšanās bija tikt ātrāk mājās, un kārtīgi izgulēties pēc garās nakts, un pamanījusi vienu brāļa draugu, kurš riktējās ap savu motociklu, pierunāju viņu aizvest mani mājās. Pēc nedēļas devos apraudzīt savu brāli un Diānu. Uz atkāzām atkal bija sapulcējies paliels radu pulks, un biju tieši laikā, jo Dzintrai ļoti noderēja palīgs virtuvē un pie galda klāšanas. Jautrā pulkā atcerējāmies epizodes no kāzu norises, un skatījāmies bildes, kuras tika sabildētas kāzās, un kuras čaklie vedēji jau bija paguvuši pasūtīt. Diāna man labprāt izrādīja savas dāvanas, un es jūsmoju par ziedu daudzumu, kuri joprojām bija saglabājušies no kāzām, un tagat visos kaktos un uz visiem plauktiņiem stāvēja vāzes un trauki ar krāšņiem pušķiem un ziediem. Es pa nakti paliku nakšņot pie brāļa jaunās ģimenes, jo pieteicos palīdzēt nokopt traukus, un pa nakti Edgars mani negribēja laist iet mājās. |
| (05.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |