 (www.feini.lv) |
| AnI : Rudmate |
| Rudās matu cirtas pārklāj tumšās papīra lapas, pildspalva gurdi manā rokā guļ, acu skatiens sveču liesmā kalts un domas kā naksnīgās debesis šonakt – zvaigžņu un mākoņu klātas. Sirds vientuļi ilgās pukst un atkal jau kvēl pēc kaut kā mīļa, silta un spēka pārpilna. Ausis skar liego mūziku viļņi, mīlas vārdu smacēti. Mīla miglas klātiem autiem kaut kur laukā dzestrajā gaisā puķu pļavās maldās. Man ir auksti, lai gan telpa kā tikko slaukt piens. Man ir auksti dvēselē, jo dzīves maldi pārklāj mani. Tumsas pārsegs telpu klāj, pulksteņa tikšķi atlikušo klusumu šķeļ, mūzikas liegie teksti liek skumju sapņos tīties un domas tālu prom dzīt. Acu skats tik tāls, lai gan tikai siena man iepretim, bet šķiet tai jau cauri spīd. Mulsums iezogas manī un atliek vien visu spēku koncentrēt tam, lai mainītu esošo un tiektos pēc nākošā. Neviļus domu spēks spēji pārņem, tālu projām tad nes un acīm skatīt liek dzīvi šo. Vai kāds maz zina atbildi, kāds spēj to teikt un izpildīt? Kā gan pareizāk būtu? Kamdēļ tas tā? Vai tiešām, lai laimi baudītu kaut pavisam maziņu, mums sāpju okeānam cauri jāizpeld? Kāpēc? Vai tiešām mēs nespējam novērtēt to, kas mums tiek dots? Likumi daudzi, bet likums nav tikums un tikums nav likums. Bet laimei pat ne tikums, ne likums spēj roku sniegt un to mūsos liet ... Vai kāds maz zina kā pareizāk? Rudie mati pāris īsu rindiņu tumsas skatam sedz, pildspalva klusi nu dus papīra lapu izrotājusi, tālais acu skats tik tāls un drūms, sveču gaismā karstā salti kalts. Sirds ilgās trīsoša paliek ... Tikai mūzika paliek smacējoša ... reizē arī dziedējoša ... kur gan ir šī patiesība un taisnīgums? |
| (15.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |