 (www.feini.lv) |
| Titanija : Dzīves tuksnesī |
| Tas bija tuksnesis, kurā es pamodos pēc smilšu vētras, kas kā mazi smilšu graudiņi, bija ielauzusies manā dzīvē. Pamodos neauglīgā, tukšā un sausā dzīves tuksnesī. Tikai šajā tuksnesī es varēju noslāpt, nokrist zemē un sakalst. Un šeit manna miesa nederētu par mēslojumu kādam krāšņam augam. Manas asaras, kas citkārt spēja radīt veselu asaru jūru, izkalta man uz vaigiem, atstājot tajos dziļas sāpju rievas, kas savā mūžīgumā un dziļumā varētu līdzināties aizām, kas iestiepjas dziļi klusuma kapā.Manu agrāk tik skanīgo balsi vējš aiznesa prom un apraka kaut kur smiltīs. Es vairs necentos to atrast. Es nespēju, manas kājas bija ieaugušas smiltīs. Biju gaidījusi pārāk ilgi... biju nokavējusi. Es stāvēju tuksneša vidū... Pēdējais glābiņš pazuda aiz smilšu kalniem, iekrāsojot debesis aukstās nolemtības krāsās. Tikai mana strauji pukstošā sirds lika saprast, ka vēl esmu dzīva. Drīz TĀ mani aprīs un ieraus savā mūžīgajā bezdibenī. TĀ ieraus mani tur, no kurienes vairs nevar atgriezties... nekurienē... Ak, kāda parodija! Likās, ka gan dzīve, gan daba bija ar mani izspēlējusi to ļauno joku. Likās, ka daba ir nolēmusi likt man to pārdzīvot vēlreiz. Tā atstāja mani TUMSAI, bet es.. es darīju, ko tādu, ko nebiju spējusi izdarīt pirmo reizi... es stājos TUMSAI pretī. Es ļāvu tai šauties caur savu dvēseli un prātu. Es nebēgu... lēnām apgriezos riņķī un pamanīju to, ko palaidu garām pirmo reizi, bēgot. Es pamanīju, ka tumšās debesis ir pilnas zvaigžņu. Pār manu galvu kā milzu varavīksne lējās Piena Ceļš. Un nu es sapratu... Bija cerība, cerība, ka rītdiena tomēr pienāks. Kāpēc gan arī dzīvei mēs neļaujam sev dot šo cerību... kāpēc? |
| (15.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |