 (www.feini.lv) |
| Lithic : ūdens lāse |
| Rudens.Vakars. Līst lietus. Laiks kad no stūriem uzglūn pelēkums, nedaudz smacējot ar savam skumjām. Laiks, kad šīs skumjas paliek pašsaprotamas un ilgas ir sadevušās rokās ar rūtoti vatēto segu un kūpošu upeņu tēju. Cilvēku sejas pienaglo vienaldzības masku un ciešāk piesedz kailumu. Pieeju pie loga un vēroju kā debesis klāj smalki lietus pilieni. Skatiens apstājas pie kādas ritošas ūdens lāses uz mana loga. Sekoju kā tā parauj sev līdzi citus ūdens pilienus izveidojot mazu plūstošu straumīti. Vēl brīdis un kā spogulī pamanu tajā sevi. Kā agrāk, kad mēdzu sēdēt jūras krastā, paspūrušām biželēm, basām kājām gludinot smiltis un cieši lūkojoties horizontā, mēģinot saskatīt otru krastu. Un, kaut ari katru reizi sava, vienmer tā šķita bezgalīga... ar mūžīgo – varbūt arī tajā pusē kāds mēģina saskatīt šo krastu un lūkojas man tieši sejā? Klusi jūtu elpojam savas domas un dzirdu jūras šalkas aiz kuram slēpjas kaut kas mīlš, sen aizmirsts un pazaudēts. Skalie plīkšķi lietum sitoties pret rūti atsauc mani atpakaļ pelēkajā istabā. Lietus joprojām list. Lāses kā neredzamas paralēles turpina savienot zemi ar nezināmo.Uz galda stāv ūdens glaze. Kaklā sažņaudzas kamols – tāds kāds tas ir tkai rudenī, kad uzmācas vēlme izskriet lietū un slapjiem locekļiem apkrist ap kaklu tuvējam bērzam, apskaut un apskaust par mieru un bezierunu saplūšanu ar pelēko. Kamols izsprūk trecienā ar glāzi pret sienu. Kā gaidās vēroju kā tā sašķīst sīksīkos gabaliņos un klusi sevī ceru, ka mani sapņi nekad tā nesašķīdīs. Majestātiskā mierā uzsmaidu zaram aiz loga, gandrīz vai saprotot. Lietus mitējas. Es attaisu logu un izstiepju savu roku. Nelīst. Tikai aizkavējusies ūdens lāse iekrīt manā plaukstā. Pelēkajās debesīs plaukstas plaukšķinot ceļu ielauž nebēdnīgs saules stars. Lietus vairs nelīst. Ir tikai ūdens lāse manā plaukstā. Un ilgas. Pašsaprotamas. |
| (16.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |