 (www.feini.lv) |
| Kyoto : 1 |
| Tu kāp pa kāpnēm, uz leju un domā par vaļu glābšanu klusā okeāna krastā, greenpeace organizāciju, pēc tam par putnu gripu. Tad atceries, kāpēc ej projām. Un tik pat ātri aizmirsti.Tiklīdz atvērsi durvis atkal iebridīsi sapņos, tfu, gribēju teikt sniegā. Vakar Tev bija skaisti (mēģināju izdomāt vēl kādu citu vārdu, bet šis iederējās vislabāk) mati, tādi sacirtoti. Tad, kad Tu jautā, kāda krāsa Tev piestāv labāk, es nezinu, ko teikt. Es neuzdrošinātos mainīt Tevī neko, jo tad vairs Tu nebūtu tas cilvēks, kas tagad ir mana pasaule. Man kauns, jo es iztēlojos pārāk daudz. To, kā nav, bet es gribētu, lai tā būtu. Nesabrien kājas, es taču neesmu blakus un nevarēšu Tev tās pēc tam sasildīt. Bet vakar Tu atļāvi. Šodien vairs ne. Es paslepus pavēru aizkarus, lai redzētu, vai Tu ej negribīgi un lēni vai varbūt steidzīgiem soļiem, neatskatoties, bet Tu stāvi zem mana loga un skaties uz augšu (es tieši šobrīd tik ļoti spēju iztēloties Tavu skatienu, kā nekad iepriekš, kad skatījos Tevī, bet neredzēju) . Nobijos, ka mani būsi pamanījusi, nobijos, ka sapratīsi, ka man nozīmē vairāk, kā es uzdrošinājos to teikt. Varbūt vajadzēja, bet es... nemāku. Tāpēc arī laikam tagad stāvi zem mana loga. Ja vien es būtu pārliecināts, ka Tu patiesībā negribi aiziet, es skrietu Tev pakaļ, bet es jau nezinu. Un Tu nesaki. Laikam mums katram ir sava valoda, kuras vienīgais tulks ir klusums. Tiklīdz iejaucas vārdi, tā apgriež visu otrādi. Es pats iedevu Tev ķieģeļus un javu, man pašam vajadzēja sašķaidīt to mūri, ko ar milzīgu piepūli nes sev līdzi. Bet manas verbālās lodes neiet cauri emociju nocietinājumam, un es vairs nespēju mēģināt. Tu lēnām pagriezies, lai ietu. Un ar katru soli, kurš Tevi aizved tālāk, manī kaut kas brūk, vai arī plīst, bet varbūt trūkst. Tā it kā Tu būtu uzasinājusi savus garos nagus un lēnām, pa vienai rautu pušu stīgas, kuras ir manī. Es vairāk neskanēšu. Mani varēs izmantot tikai par bungām, uz kurām sist primitīvus, pirmatnējus ritmus, kuru skaņas klusinās sveši matrači un neilona segas, un kādu laiku tas būs viegli. Kādu laiku man patiks būt citam, bet tikai kādu laiku, līdz ieraudzīšu, kā uz Tevis kā vijoles spēlē plastmasas lociņš. Bet Tu jau nezināsi, ka viņš nav īsts, un arī cirtosi savus matus viņam par godu, pārvilksi pār lūpām ar nenomazgājamu lūpukrāsu un uz plakstiņiem mēģināsi uzdabūt femme fatale ilūziju. Un viņš pateiks - Tev labāk piestāv blondi mati. Viņš pateiks - Es negibu rāpties pāri Tavam mūrim. Viņš pateiks - es aizeju. Labāk kāp uz augšu. |
| (18.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |