 (www.feini.lv) |
| AnI : Medus rika manā mutē |
| Jūlijā, jau otro reizi savus saldos ziedus atvēris baltais āboliņš. Basām kājām ejot pa rīta rasas valgo zāli, nonāku līdz āboliņa klātā laukā. Tik jauki siltā saulē ir nogulties zaļā mūža mežā, izjust to, kā jūtas skudriņas un mazās vabolītes, viņām tas taču ir milzīgs mūža mežs.Es aizveru acis un izbaudu vējā liekto āboliņa lapu glāstus. Tik maigi tie ir, tik veldzējoši. Balto āboliņu ziedi mani ieskauj no visām pusēm, kā balti palagi dūnu pēļos. Tik skaisti ir būt tik tuvu zemei. Dziļi ievelku elpu, aizturu , tad paveru muti un ievelku gaisu, pēc mirkļa saldi nočāpstinoties. Man mutē ir medus rika. Tik saldi ir šie ziedi, tik saldu smaržu viņi spēj dot. Šķiet , ka no tā vien varētu paēst, ka nevajag neko, pilnīgi neko, pietiek ar gaisa medus riku. Ievelku vēlreiz elpu un aizveru acis. Nonāku nelielā smaržas un garšas paradīzē. Šķiet spārni man būtu, ceļa vietā tikai mākoņi un pretī tev veras smaids, kas košāks par sauli un mīļāks par māti. Cik skaisti ir āboliņa pļavas paradīzes gūstā. Es pieceļos, ielieku sev matos vienu baltā āboliņa ziedu un aizeju atpakaļ zemes krāsas ikdienā, kurā saglabājas medus rikas garša mutē ... |
| (23.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |