 (www.feini.lv) |
| venija : klusums |
| Un te nu mēs esam. Starp vakardienu un šodienu. Brīdi pirms tu teiksi, lai eju prom, bīdi pirms es aiziešu. Stop kadrs filmā. Es skaista, jauna, mati plīvo vējā, perfekts grims, dārgas rotas, ātra mašīna. Tu brūns, tikko atgriezies no Havaju salām, ar dārgu pulksteni, viltīgu smaidu. Nē. Tā ne. Es stāvu trolejbusa pieturā ar savu dzelteno lietussargu, kam salūzis viens posmiņš un raugos peļķē, kas veidojas pie manām kājām. Tu stāvi man blakus. Vēl. Savā haki krāsas jakā, kurai no kabatām ārā raugās divi tumši zili dūrainīši, tu cītīgi skaties uz manu nepaklausīgo matu šķipsnu. Pieturā nav nojumes. Ir tikai zilā zīme ar sarakstu pie staba. Par laimi ( vai nē) pieturā esam mēs divi. Aiz muguras dzelzceļa sliedes un ritmiska riteņu skaņa. Es vēl nezinu ko tu gribi man teikt un tu nezini kā es rīkošos, bet smaids mūsu sejās vairs nav manāms. Domas un pārdomas. Varbūt par nākamo soli, bet varbūt par stipro lietu. Aiziet. Mana kāja iekļūst peļķē un raujot to ārā no slapjuma, mana šķipsna, uz kuru tu tik ļoti koncentrējies iejūk pārējos matos. Vilciens aiz muguras sāk bremzēt un pieturu pārņem zobārsta cienīga slīpējoša skaņa. Tālumā redzams trolejbuss. Sāk līt stiprāk. Kāpjot iekšā trolejbusā no tavas kabatas izkrīt zilais dūrainītis, bet tu to nepamani. Un es arī ne. Patinam uz priekšu. Mājas. Es ienāku koridorā un šoreiz negribas vilkt nost apavus. It kā justu. Bet vēl nejūtu. - Mīļā? Tagad jau jūtu. - Pagaidi. Paklusēsim brīdi un baudīsim mirkli. Viens otra elpu, viens otra skatienu. Vārdi tik daudz var sabojāt. Tikai mirklīti. Var dzirdēt kā uz ielas bariņš jauniešu pārspriež savas problēmas. Mūzika no mobilā telefona ir diez gan paskaļa. Viss pagalms ir ietērpts mūzikas skaņās – mazliet čerkstošs, taču tomēr vietējais reps tas varētu būt. „No tevis uz mani, no manis uz tevi tās emocijas ripo, ripo, ripo un atripo. Jē.” To „jē” nevajadzēja. Citādāk būtu labi. Viņi smejas un klaigā un skan mūzika. Mazliet traucē mūsu klusumam. Var dzirdēt kā kaimiņi aiz sienas cep zivis. Vīrs ir kārtīgs makšķernieks un katras brīvdienas brauc zvejot, bet sieva no zivju zvīņām taisa kolāžas. Viena pie otras caurspīdīgās plāksnītes veido te kalnu, te nosirmojušu koku. Var dzirdēt kā eļļa sprakšķ uz visām pusēm, kā kaimiņš apmīļo sievu. Var dzirdēt, ka viņi viens otru ļoti mīl. Var dzirdēt, ka otri kaimiņi guļ. Ir dienas vidus, bet viņi guļ. Atpūšas no mūžīgā skrējiena. Abi ir ārsti un tik reti ir kopā. Bet kad ir, tad guļ vai brauc uz laukiem. Viņi tikpat kā nesarunājas, varbūt tāpēc viņiem tik viegli. Var dzirdēt kā elpo sienas. Kā tās nopūšas no ilgajiem gadiem un noslēpumiem. Kā nokrakšķ kaut kur grīda un kāds plaukt padodas drēbju svaram. Var dzirdēt kā kaķis staigā, kā elektrība strāvo pa vadiem un kā asinis plūst pa vēnām. Var dzirdēt sevi.Un tevi. - Ja, mēs vairāk būtu klusējuši. - Zinu. - Laikam mums labāk, katram uz savu pusi. Es aizgāju. Atslēgas atstāju uz galdiņa. Tu redzēji. Pagriezies uz piegāji pie loga, lai redzētu mani aizejam. Es zināju, ka skatīsies, tāpēc gāju pa otru ceļu, tev neredzamu. Jaunieši pagalmā aizvien spēlēja mūziku. Un tu ieliki roku kabatā. Tukšums. Uz ielas, mājās un kabatā. Klusums. Ja vien, mēs vairāk būtu klusējuši. |
| (24.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |