 (www.feini.lv) |
| AnI : Pie jūras tumsas stundā 2. & 3. |
| 1. Vēl šobrīd skumju meitene tur sēž jūras vēsmu glāstīta un tālu skatu pārņemta. Bākuguns gaismas cerība vēl ir un aug, kā tikko uzdīdzis asns labvēlīgos apstākļos. Vai nav brīnums? Mani ceļi, ierakstīti smiltīs, lēnām bālē ik katru dienu arvien vairāk. Tie drīz izzudīs. Vai atradīšu ceļu atpakaļ? Vai sasniegšu skumju meiteni? To zinu tikai es un viņa. Lai arī tālums mūs šķir, lai arī dalītas esam, tomēr pastāv dzīpariņš, stingrs un mūžīgs. Tas noturēs kopā mūs, tas ļaus man viņu satikt drīz. Bet dzīve rit tālāk, tā plūst, tā mainās, bet mēs paliekam. Meitene skumjā paliek un skumst. Es turpinu gaitu tālāk, tālāk no visa kas skumst. Kur vedīs mans seļš, to laiks tik spēs rādīt. Tikai žēl, ka smiltīs ierakstītās pēdas lēnām izbālēs. Laiks rit, pēdas bālē ... 2. Soļi atbalsojas manā prātā un strauji noklust, jo vētra tuvojas. Vai nav baisi? tumšu mākoņu velves, rupji dārdi un tik tumšs acu sats. Tuvojas vētra. Bet, nedomājiet, ka tā tie ir dabas kārtējie untumi. Tā ir pavisam cita vētra. Daudz baisāka un varbūt kādam iznīcinoša. Viena daļa tika atstāta, tam tika pārvilkta svītra kā šķērslis, kas traucē cēlu soļošanu tālāk parādē. Bet es nedodos parādē. Dodos karagājienā. Pret ko? Uzzināsiet. Man pašai tas vēl jāuzzin. Mākoņi velkās, rosās un knosās, drūmi dārdi tālumā skan. Vētra būs! Ko gaidīt? kur bēgt? Sēdi! Nemūc! Tā neapēdīs jūs! Tas lēnām briest, tas aug un milzt. Kulminācija kāda būs? Gaidiet, redzēsiet jūs! Soļi salīdzinājumā ar vētras briešanu ir čuksti, bet vēl nedaudz dzirdami tie.Es eju tālāk un te strauji apstājos, skatos man pretī cilvēkos, te ietves bruģītī, cik skaisti pelēks, bet strukturizēts. Lai sanāktu celiņš tas no gabaliņiem tiek celts. viens pie otra, otrs pie trešā, te - skaists sākums, tur - burvīgs gals. Cilvēki laimīgi ejot pa to, jo skaistie apavi nab jāmērcē ielu dubļos.Pagaidi! Ne jau par to ir šis stāsts! Apskatos apkārt un apjaušu - IR! Vētras kulminācija. Vētra norisinājās manā galvā - domās. Pametot vienu savu daļu, manī cita modās. Jautājums auga - ko tālāk? Ar ko cilvēkam dzīvi no jauna būtu jāsāk? Lēnām atspīd saules stari un baisie mākoņi projām taisās. Drīz patiesi tīru šo ainu redzēsiet jūs. Lai arī daļa no manis vairs nav pie manis, jāturpina iesāktais ceļš. Jāizšketina dzīves dzīpa mezgli, jo savādāk tā nebūdz dzīve, tas vilksies līdz un pīsies pa kājām. Jā! Sākšu šķetināt to, kas sapinies manī, to, kur sapinos es pati. Tas nebūs viegli, tas nebūs ātri. Attopos, ka stāvu te jau ilgi, pārāk ilgi un apkārtējie sākuši man pievērst uzmanību. To jau nu tiešām īpaši negribās, lai gan jau labu laiku man nerūps vairs tas. Uzsāku gaitu, lēnu un pārdomātu. Jādodas atpakaļ uz istabiņu un pa ceļam jāieiet veikalā. Cilvēks tomēr nespēj pārtikt tikai no gaisa, domām un mīlestības. |
| (30.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |