 (www.feini.lv) |
| AnI : Pie jūras tumsas stundā 4. & 5. |
| 4. Līst. Ēkas logos redzams kā lietus lāses krīt un atsitās pret autobusa jumta. Par spīti lietum un drūmajiem mākoņiem, paspīd arī kāds saules stars. Klasiskās mūzikas melodija ir kā punkts uz i šājā mirklī. Autobuss turpina ceļu. Kurp ved mans ceļš? ... Mājup ... Ceļš kā spogulis pretī lūkojas salijis un slīdošs. Sliktām mašīnām un vecām riepām šādas dienas pieskaitāmas pie melnajām dienām. Tiltā augšup, lejup, pretī braucošie auto un tik šī klasiskās mūzikas melodija. Tikai nemācēšu pateikt skaņdarba nosaukumu. Rudens un tam atbilstošais siltais drēgnums, zaļi dzelteni sarkanīgi koki, tik krāšņi un cēli, bet skumji. Vairums no viņiem atvadās, atvadās līdz nākošajam laponim. Krāšņi, bet sērīgi ... Debessjums pamīšus ar pelēku un gaiši zili baltu mākoņu joslām rotāts. Skaisti, es esmu škiet zem pelēkās mākoņu joslas un te līst, kā jau pelēkajam piedienas. Nespēju domāt, jo domas atduras šajā skumju krāšņumā. Šajā mirklī tikai jūtas spēl plūst. Dramatiski, saule spīd tik koši, bet logā vēljoprojām kaut kas krīt, šķiet tagad tas jau ir kaut kas līdzīgs sniegam, vienam no pirmajiem šaipusē. Acis vēršas kaut kur tālumā, tur laukā, tur tajā pusē stiklam. Šķiet viss sastindzis, izņemot to, kas aiz loga. Man gribās pastiept roku, izslidināt to cauri stiklam un aizskart šo rudenīgo drēgnumu, pamest šo pasažiera vietu un baudīt rudeni. Autobuss jau pusceļā. Jūtu, tuvojas mājas un sirdz iesmeldzas ilgās pēc tām. Mājas ir visnozīmīgākais faktors, lai justos droši. Ir kur atgriezties, ir kur patverties un atgūties un visa sabiedriskā. Lai cik tas dīvaini izklausītos, ir vajadzīga atpūta arī no cilvēcīgā. Gribās tad saplūst ar dabu, pārvērsties par auglīgu zemi, dzidriem un sulīgiem āboliem, zvirbuli uz žoga, zvaigznēm visumā un uguns liesmām kamīnā. Gribās reizēm nebūt man pašai. Ilgo apceri pār to, ko vēlētos pārtrauc autobusa apstāšanās manā gala pieturā. Izkāpjot pasaku paldies, apstājos un acis aizverot ļaujos dabas sulīgajam sveicienam. Vēja glāsti tik maigi manu seju skar, saule tik silti silda, putni jautri čalo, gaiss, gaiss tik svaigs un dzīvības pilns. Dievinu šo mirkli un vietu ... Es saņemos, uzlieku somu uz pleca un pārējās divas paņemu rokās un dodos mājup, vēljoprojām baudot tik valdzinošo sagaidīšnas prieku no dabas, no šīs vietas... Redzu, mammucis jau lēnām nāk pretim, šķiet ābolus jau atkal ēd. Kā lai nenobauda ko tik gardu, pārpilnu sulīgi rudenīgas garšas, ļaujot sulai notecēt pār lūpām un zodu. Mmm ... Esmu beidzot mājās! 5. Septiņas dienas ... Noskan šī dziesma, man atklāsme pēkšņa, tikai septiņas reizes, tikai septiņas ilgusi ir šī mūžība, šīs attiecības. Septiņas naktis ...Tikai septiņas. Es viņu nepazīstu ... Skumji, bet patiesi, mēs esam sveši, divas planētas visumā, uguns un ūdens stihijā, diena un nakts. Tas paties ir kaut kas tāls un baiss. Laiks nav īstais, tas nav noteicošais, jo tikai septiņas reizes mēs tikāmies .... |
| (07.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |