 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Zaudētās sajūtas |
| Es varu izlikties, ka man vienalga, Ka nesāp vairs un jūtos tiešām labi, Bet dziļi sirdī gribas visus triekt pie velna, Jo kopā neesam vairs abi. Cik grūti gan ir izkliegt savu sāpi, Es varu kaut vai zemi druskās spert, Ar saviem „piedod” manas brūces lāpi, Bet tik un tā šie vārdi brūcēs cērt. Kur pagaisa gan visas tavas jūtas? Vēl nesen apkārt virmoja te tās, Bet tagad tikai brūces sirdī gūtas, Un slīkstu vientulības skavās skaudrajās. Kā gribētos, izstiepjot roku, Atkal tevi apskaut un teikt, Ka mīlu un apnicis moku, Ka negribu šīs sajūtas beigt. Veros rudens vakara krēslā, Un škiet, ka tavs siluets nāk, Bet tas tikai koks, kas pieliecās vējā, Sirds gaidīt pacietīgi māk. Es gaidīšu, kad atkal nāksi garām, Un atkal skatiens piekals otra acis, Un vaktēšu ar visām četrām maņām, Lai mūsu sajūtās vairs neveidotos tracis. Un te jau nāc, ne velti tevi gaidu, Lai no jauna iemīlētu tavas acis, Bet brīdī, kad ej garām, nodur galvu, Nav skatiena un zinu – tagad cauri viss. |
| (07.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |