Ieklausies kā čivina putni kokos,
Vai dzirdi kā dvēseles spārnos tie ceļ?!
Skat, viens putniņš no koka uz koku lēkā,
Tam balstiņa neskan, varbūt tam salst?!
Tik auksta un lietaina rudens diena,
Un lietus lāses kā asaras,
Ir izveidojušas peļķi zem loga mana
Kā tvērienu iekšējai pasaulei.
Jau pagalmā paklājs no koku lapām,
Tik zeltains kā saule vasaras naktī.
Un daži čiekuri ar zīlēm runājas
Un viņu vārdu spēle ar lietus lāsēm pārklājas.
Tā saruna ir acīmredzama,
Ka pat ozollapas ieklausās,
Jo lietus samirkušas, slapjas
Tās vēlas sirdi sasildīt.
Vēl pēdējais vēja glāsts ar siltu dvašu,
Un lapas jau zemē cita pie citas snauž
Kā izbijušās vāverītes
Rudens sarunā neiesaistās- tām salst.. |