Kā pienaglotiem uz balta papīra
Ir jābūt vārdiem rakstītiem,
Jo sāpēs raudošās dvēseles
Nav iedomājamas bez milzīgiem arhīviem.
Tie pulksteņa tikšķi pie sienas,
Tie tikšķ un tikšķ bez apstājas
Kā skandinot manu dzīvi, jau aizvadīto,
Kurā daudz notikumu sakrājas..
Vēl siltums, no krāsniņas nākdams,
Ieplūst istabas stūros kā smarža
Un izgaro vielu savu,
Ko tautā dēvē par mīlestību.
Tas siltums liek pacelties jūtām
Un kāpina asinīs dziru
Līdz vārdu trūkumam mutē,
Līdz sirds elektriskajam strāvojumam.
Pa miesu plūst saviļņojums
Tāds kā nemitīgs atvairījums,
No kāda aizsargājoties-Sevī iekšā slēpjoties.
Tāpēc vārds pie vārda
Nenāk vairs.
Čuksti čukstā
Apklust un rīb.
Vārdu trūkums paliek neizbēgams! |