 (www.feini.lv) |
| Dainis : Kotletes |
| Es sēžu vientulīgs pie aukstas plīts, Simt domu manā zemapziņā šaudās, Jau pāris dienas manī savāds tukšums stīdz, Bet dvēsele grimst ļaunās priekšnojautās. Tas bij’ vēl toreiz, laimīgajās dienās, Kad savas aklās, neprātīgās kāres dzīts, Pie smagiem galdiem, putodamies slienās, Sev sejā stūmu ēdienu kā neprātīgs. Tur redzēju es Jūs – ak, mirklis svētais, Starp rasolu un vistām, kautri dusot, Un Jūsu daiļums, klusais, ieturētais, Tad lika manās dzīslās alkām kūsāt… Diemžēl – Jums manī neatradās vietas , Par daudz ar bietēm bij’ jau vista ēsta, Bet kuņģis mans vēl tagad, kvēlas mokas ciešot, Par Jūsu burvību man nemitīgi vēsta. Jau divas dienas manī šausmīgs tukšums sten, Nav manām rokām vairāk vēzēt cirvi spēka, Par sievietēm pat nedomāju vairs jau sen, Bet sirds un kuņģis tā kā zaķi lēkā. Kā gribētos ar Jums man atkal pabūt kopā, Ar abām divām, vai, vēl labāk, visām trim, Bet vēderā man šodien dūc kā bišu stropā Un laikam dūks, līdz klusīs mūžīgi. |
| (19.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |