 (www.feini.lv) |
| liu : Par teātri un dzīvi putna lidojumā |
| – Vai tu saki, ka es varu lidot? – Es saku, ka tu esi brīvs. Tā atbildēja kaija vārdā Džonatans Livingstons, un Meinards Kaija ar savainoto spārnu pacēlās nakts tumsā. Rīts. Bet varbūt tomēr nakts, jo aiz loga vēl zvaigznes nepārstāj stāstīt nomodā izsapņoto. – Kā būtu, ja mēs varētu spīdēt kopā ar Sauli un Mēnesi? Ja nakts būtu diena un diena būtunakts? Ja mūsu sajūtas saplūstu, radot milzīgu emociju burbuli, neparasta spēka pilnu? Domas sapinušās kā zirnekļa tīklos, kas virs gultas izdomājis celt savu māju, prātā skan melodija – tik pazīstama, liekas, tā sen jau visiem zināma un mīļa... Pēkšņi atmiņā uzplaiksnī ainas no teātra izrādes, kuru apmeklēju vakar – tērpi un dekori, krāsas, klusums, miers un pēkšņas gaudas. Ak, patiešām! Tas nemaz nebija sapnis! Tās emocijas... Cik patīkami, ka kāds ar prieku ar mums tajās dalās! Un šī neparastā kopā būšanas sajūta, par kuru tīksmoja zvaigznes, un lidojums, kas ienes tevi citā pasaulē, citā laikā, vietā, ar citiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, bet zini, ka arī viņi ir pacēlušies spārnos. Kopība – to man nozīmē teātris. Brīvība un spēja izkliegt svešu sāpi kā savējo, mācīties no tās, izjust katarsi, ko sniedz kultūras baudījums. Teātrī apvienojas literatūra, mūzika, improvizācijas māksla, reizēm pat zīmēšana, dizains un... Sarakstu varētu turpināt, bet vieglāk pateikt, ka tajā ir viss. Tas atspoguļo dzīvi, reizēm tik savādo un svešādo, tomēr mūsu pašu vai mūsu līdzcilvēku. Tā ir tik dažāda, tik neizskaidrojama... Tādēļ es vēlos mācīties, mācīties dzīvot – lidojot! Un sniegt arī citiem daļiņu no lidojuma burvības. Atdot sevi visu. |
| (19.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |